(no subject)
Mar. 4th, 2018 | 11:24 pm
From:: bodyshop
es jūtu dejošanu un performanci/improvizāciju kā divus pavisam atšķirīgus virzienus. tomēr, pieaugot fiziskajai stabilitātei un izturībai, nostiprinās arī kaut kāda vispārējā klātbūtne ķermenī, un mans ķermenis kļūst, kā teica viena nesen satikta performances skolotāja, "atvērts mākslai". viņa teica - "my body is very available to be art". es nezinu kāpēc man šis teikums ir tik ļoti palicis prātā. tur ir kaut kāda fiziska patiesība, kas intelektuāli nav līdz galam paskaidrojama. tā ir kaut kāda drošības sajūta, atvērtība plecos un gūžu locītavās un saules pinumā. "willingness to be seen".
šovakar ieraudzīju sevi bildēs un sagruzījos par svaru (nu labi, ir arī tiešām omg), un kādu brīdi jutu, kā manī cīnās šie abi - ķermeņa attēls ar sajūtu no iekšpuses, un šī sajūta no iekšpuses ir tikai prieks. labā sajūta no laba uztura, nepārtrauktā vēlme kustēties, pieejamība apskatei, spēks. svārstījos kādas pārdesmit minūtes, grimt atkal sūdā vai arī nē. tā bija kā lāčplēša cīņa ar melno bruņinieku. un tas bija labs trips, jo agrāk mans ķermenis bija gandrīz tikai un vienīgi attēls, un nebija nekā, kas aizkavētu šī attēla grimšanu sūdā ar dažādiem to pavadošiem pašdestrukcijas elementiem.
šovakar ieraudzīju sevi bildēs un sagruzījos par svaru (nu labi, ir arī tiešām omg), un kādu brīdi jutu, kā manī cīnās šie abi - ķermeņa attēls ar sajūtu no iekšpuses, un šī sajūta no iekšpuses ir tikai prieks. labā sajūta no laba uztura, nepārtrauktā vēlme kustēties, pieejamība apskatei, spēks. svārstījos kādas pārdesmit minūtes, grimt atkal sūdā vai arī nē. tā bija kā lāčplēša cīņa ar melno bruņinieku. un tas bija labs trips, jo agrāk mans ķermenis bija gandrīz tikai un vienīgi attēls, un nebija nekā, kas aizkavētu šī attēla grimšanu sūdā ar dažādiem to pavadošiem pašdestrukcijas elementiem.