(no subject)
« previous entry | next entry »
Feb. 16th, 2018 | 06:17 pm
mācības ir intensīvas, bet citādi, nekā citas intensīvas mācības manā dzīvē. joprojām nav tās pasīvās agresijas kurā mocījos visu skolas gadus un arī lielu daļu augstskolas, kas rodas no tā, ka ir jāsēž uz krēsla un priekšā kāds runā garu monologu un uzdod uzdevumus kur var būt pareiza vai nepareiza atbilde. nav nekur jāsēž, nekas jālasa un jāraksta, bet vienlaikus notiek dziļš iekšēju izmaiņu process. kam it kā vajadzētu būt jebkuru mācību mērķim? atgādiniet, kāpēc mācības mēdz notikt jebkādā citā, ne diskusijas, formātā? kāpēc cilvēki tiek sistēmiski pārslogoti ar blāķiem - kā mācību iestādēs tā darbavietās? kāds ir izmērījis, cik cilvēks reāli iemācās režīmā, kur katru nedēļu ir jāizlasa pa vienam biezam sējumam. ko viņš integrē? es minu, ka, augstākais, atmiņā paliek viens spēcīgs citāts. bet nē, mūsdienu akadēmiskā izglītība joprojām ir vieni vienīgi lappušu apjomi un biedējoši termiņi. cik jāizlasa, cik jāuzraksta, kad jānodod. blāķi un baidīšana.
bet tas, ko es gribēju teikt, ka šonedēļ ir jauna krīze - es sāku mācīt.
visa nedēļa bija pašiem jāsaplāno, kurš kad kam ko mācīs un kādā formātā. es vadīju 3 nodarbības (dejas pedagoģijas dokumentācija, "underscore" (īpašas formas kontaktimprovizācijas džams), un kaut kas, ko varētu saukt par "voice awareness" (sākot no balss iesildīšanas uz frāzēšanas pamatprincipiem, līdz improvizācijai ar kustību un tekstu.) es pieteicos vadīt tik daudz, jo man vnk gribējās dalīties ar šo materiālu, esmu ļoti aizrāvusies ar visu minēto. bet tas, ko biju aizmirsusi - atrašanās mācītāja lomā ir vnk tik stresaina, ka es gandrīz nomirstu katru reizi. un tās ir iracionālais bailes, jo es no sirds ticu gan materiālam, gan savām runas un improvizācijas spējām, bet vienalga, mana dzīve tiek paralizēta, es izkrītu laukā no sava ķermeņa un atdalos no laika. vadot kustību nodarbību tas ir max.fail, jo, atdaloties no sava ķermeņa, tu izkrīti no laika, kurā atrodas citi ķermeņi, un var sanākt, ka visu dari par ātru vai par lēnu. Protams, ka tas ir nenormāls diskomforts, un man šonedēļ bija pamatīga krīze, kas turpinās vēl tagad, jo esmu piekritusi Latvijā runāt vienā lielā konferencē ar visādiem PR speciālistiem, un vadīt "radošuma" nodarbības. un es nezinu, kā tikt tam visam apkārt un cauri. un vai man tāds drausmīgs stress ir vispār vajadzīgs. vai.
bet tas, ko es gribēju teikt, ka šonedēļ ir jauna krīze - es sāku mācīt.
visa nedēļa bija pašiem jāsaplāno, kurš kad kam ko mācīs un kādā formātā. es vadīju 3 nodarbības (dejas pedagoģijas dokumentācija, "underscore" (īpašas formas kontaktimprovizācijas džams), un kaut kas, ko varētu saukt par "voice awareness" (sākot no balss iesildīšanas uz frāzēšanas pamatprincipiem, līdz improvizācijai ar kustību un tekstu.) es pieteicos vadīt tik daudz, jo man vnk gribējās dalīties ar šo materiālu, esmu ļoti aizrāvusies ar visu minēto. bet tas, ko biju aizmirsusi - atrašanās mācītāja lomā ir vnk tik stresaina, ka es gandrīz nomirstu katru reizi. un tās ir iracionālais bailes, jo es no sirds ticu gan materiālam, gan savām runas un improvizācijas spējām, bet vienalga, mana dzīve tiek paralizēta, es izkrītu laukā no sava ķermeņa un atdalos no laika. vadot kustību nodarbību tas ir max.fail, jo, atdaloties no sava ķermeņa, tu izkrīti no laika, kurā atrodas citi ķermeņi, un var sanākt, ka visu dari par ātru vai par lēnu. Protams, ka tas ir nenormāls diskomforts, un man šonedēļ bija pamatīga krīze, kas turpinās vēl tagad, jo esmu piekritusi Latvijā runāt vienā lielā konferencē ar visādiem PR speciālistiem, un vadīt "radošuma" nodarbības. un es nezinu, kā tikt tam visam apkārt un cauri. un vai man tāds drausmīgs stress ir vispār vajadzīgs. vai.