(no subject)
Nov. 20th, 2006 | 09:40 pm
From:: bodyshop
drusku atkal noslīdējis širmīts, sačakarēta gulēšanas/strādāšanas, ēšanas/dzeršanas un alkohola/nikotīna režīma dēļ. visu dienu negāju ārā no mājas, strādāju, pa druskai gulēju, piepīpēju istabu, aizkari divkārt smagāki. un ko es ēdu? - jā, ēdu pa šķipsniņai parmesan pulverveida siera, kas stāvēja virtuvē uz galda, ik pa laikam staigāju turp atpakaļ uz virtuvi, saspiedu šķipsnu starp īkšķi un rādītājpirkstu, uzdzēru pa malkam martini, ko bija atstājuši šīs nedēļas nogales ciemiņi. nekā cita man nebija. tagad ir jāturpina strādāt, šī nakts arī jau ieplānota. tikko izēdu veselu kastīti rokforas siera krema. sestdien mani apmeklēja neticami sevī sapinusies sieviete, ar smaguma centru pa vidu, garām kājām, melniem matiem un glītu seju, piedzērās un krita histērijā, rupji apvainoja visus apkārtesošos (īpaši mani un K., kas visiem ir ielīduši dirsā un tādēļ iekļuvuši noslēgtajā literātu vidē, kur no malas nav iespējams ielauzties.) jebkurš dialogs viņu padarīja vēl agresīvāku, un bija pilnīgi bezjēdzīgs. piemēram:
- Ko jūs tā uz mani skatieties??? NEskatieties uz mani!!! Kas jums visiem bļeģ ir. Man te neviens nepatīk. un es arī nevienam nepatīku. Bļeģ!
- Varbūt beidz te dirsties uz visiem?
- Es nediršos! parādi man kur es diršos?
- Tu visu klātbūtnē nobļaujies, ka K. ir kāju spalvas lien cauri zeķubiksēm, un ka visa mana daiļrade ir sūds un grafomānija, un A. tulkojums ir pilnīgs sūds.
- K. man pirmā teica, ka nāks virsū ar nazi, ja es neatdošu cīsiņu!
- Tas bija prikols.
- Fiziskas vardarbības draudi nav nekāds prikols! Un es nediršos nemaz! tas tā nebija domāts!
- Tas ir diezgan tizli, ja šitā aizvaino cilvēku ko tu pirmoreiz redzi.
- Man ir pilnīgi vienalga, kas viņam ir patīkami vai nepatīkami.
- Nu tad labi.
- Jā, nu tad labi.
- Es esmu sliktā uzreiz, ja? Ko tu skaties? Bāc, manis vispār ir par daudz, kuru te vispār interesē manas problēmas
- Varbūt beidz dirsties, tu bojā visiem noskaņojumu.
- Kur tad es diršos? Parādi man vienu piemēru kur es diršos? J., tu uzskati, ka es diršos?
- Nē.
- T., tu uzskati, ka es diršos?
- Nē.
- L. tu uzskati ka es diršos?
- Ai nu beidziet vienreiz.
- Tu pats redzēji, nevienam neliekas, ka es diršos.
- Jā nu tu kā reiz pavaicāji cilvēkiem, kurus tu neapdirsi
- Kuru tad es apdirsu? Ko tad es tādu teicu, pasaki?
- ai nu es negribu tagad visu klātbūtnē mācīt tev dzīvot.
- Tā ir tava problēma.
- Jā, nu tad neuztraucies, ja visi uz tevi skatās un tu neērti jūties, kaut ko pati sevī sašujies un psiho
- Kurā vietā es neērti jūtos?
utt.
Es domāju, ka tas, lūk, bija kaut kāds eksistences strupceļa simbolisks pārnesums dzīvē, tu cīnies ar naidīgo realitāti, bet, pienākot tuvāk, šo naidīgumu vairs nav iespējams konkretizēt. Ir tikai skaidrs, ka nav labi. Sūds, bļeģ. Lai arī tā bija reāla kaza, un es biju nelaimīgais mājastēvs, šim visam ir pārāk daudz līdzības ar manu uzstādījumu attiecībā pret "visu pārējo".
- Ko jūs tā uz mani skatieties??? NEskatieties uz mani!!! Kas jums visiem bļeģ ir. Man te neviens nepatīk. un es arī nevienam nepatīku. Bļeģ!
- Varbūt beidz te dirsties uz visiem?
- Es nediršos! parādi man kur es diršos?
- Tu visu klātbūtnē nobļaujies, ka K. ir kāju spalvas lien cauri zeķubiksēm, un ka visa mana daiļrade ir sūds un grafomānija, un A. tulkojums ir pilnīgs sūds.
- K. man pirmā teica, ka nāks virsū ar nazi, ja es neatdošu cīsiņu!
- Tas bija prikols.
- Fiziskas vardarbības draudi nav nekāds prikols! Un es nediršos nemaz! tas tā nebija domāts!
- Tas ir diezgan tizli, ja šitā aizvaino cilvēku ko tu pirmoreiz redzi.
- Man ir pilnīgi vienalga, kas viņam ir patīkami vai nepatīkami.
- Nu tad labi.
- Jā, nu tad labi.
- Es esmu sliktā uzreiz, ja? Ko tu skaties? Bāc, manis vispār ir par daudz, kuru te vispār interesē manas problēmas
- Varbūt beidz dirsties, tu bojā visiem noskaņojumu.
- Kur tad es diršos? Parādi man vienu piemēru kur es diršos? J., tu uzskati, ka es diršos?
- Nē.
- T., tu uzskati, ka es diršos?
- Nē.
- L. tu uzskati ka es diršos?
- Ai nu beidziet vienreiz.
- Tu pats redzēji, nevienam neliekas, ka es diršos.
- Jā nu tu kā reiz pavaicāji cilvēkiem, kurus tu neapdirsi
- Kuru tad es apdirsu? Ko tad es tādu teicu, pasaki?
- ai nu es negribu tagad visu klātbūtnē mācīt tev dzīvot.
- Tā ir tava problēma.
- Jā, nu tad neuztraucies, ja visi uz tevi skatās un tu neērti jūties, kaut ko pati sevī sašujies un psiho
- Kurā vietā es neērti jūtos?
utt.
Es domāju, ka tas, lūk, bija kaut kāds eksistences strupceļa simbolisks pārnesums dzīvē, tu cīnies ar naidīgo realitāti, bet, pienākot tuvāk, šo naidīgumu vairs nav iespējams konkretizēt. Ir tikai skaidrs, ka nav labi. Sūds, bļeģ. Lai arī tā bija reāla kaza, un es biju nelaimīgais mājastēvs, šim visam ir pārāk daudz līdzības ar manu uzstādījumu attiecībā pret "visu pārējo".