A mind-made-body - September 18th, 2021

ķermenis atceras dievu pat tad, ja mēs to esam aizmirsuši.

un vēl vairāk, viņš atceras realitāti pat tad, ja mēs izvēlamies to neredzēt.

viņš uzkrāj visas emocijas, ko mēs izvēlamies nejust. visi tie "coping" mehānismi kā disociācija utt, tas nav īsti nekāds coping, tā ir lietu krāšana šūnu līmenī, un tas vēl ir labi, ja izdodas tikt cauri ar "savilktu muguru"

bet kas ir viskrutākais, no ķermeņa šo realitāti var atkal izrakt ārā. strādājot ar neapzinātās spriedzes rajoniem, par sevi var uzzināt to, ko citi par mums zina jau sen.

vispār esmu iegājusi kaut kādā jaunā fāzē ar ķermeni. tikko cold turkey pārtraucu visus kaut kā atkal iezagušos sliktos uztura ieradumus (milti, piens, cukurs, alko, kafija) un atgriezos pie (nesaukšu to par režīmu) (bet par telpu) katru dienu fiziskām nodarbībām, un tā kā šoreiz vairs vispār neienīstu savu ķermeni, atgriežos caur ļoti saudzīgām lietām, vislēnākā joga, deja kuru ievada feldenkraiss, neiespējami maigs personiskais treneris (yes, beidzot sev atzinos, ka man tāds ir vajadzīgs), un arī deju pasniedzēja, tāda pati kaut kā gadījās, pilnīgi vienaldzīga pret formām un tehnikām, un tas viss vienkārši loba nost slāņus un es katru (treniņu, sesiju, utt), raudu par to, cik ļoti man ir pietrūcis sevis, cik ļoti viņš ar mani runā.

man kļūst arvien skaidrāk, ka tieši par šo es gribu runāt, strādāt, darīt, sarunāties, piedāvāt, un telpa ir milzīga, jo es teiktu 80% cilvēku dzīvo tikai savos prātos, nepazīstot 50% no sevis, un man šis tik ļoti deg sirdī, jau tik ilgi, ka visticamāk tā nav kārtējā radikālā ideja. man vēl ir jāizdomā, kā ar to nopelnīt naudu. bet potenciāls materiālam man ir milzīgs. kaut kas, uz ko man sevi nebūtu jāspiež. it feels so expansive.

mans stāsts ir tāds, ka es līdz 30 gadu vecumam biju pilnīgi atdalīta no sava ķermeņa un vispār neko nedarīju. pirmkārt, šķita, ka viss intelektuālais un radošais un sociālais, ko es daru, ir daudz svarīgāks par to. otrkārt, es biju droša, ka man tāpat nesanāks. un neuzskatīju, ka mans ķermenis ir pelnījis jebkādu pievēršanos pats sev, izņemot diētas lai notievētu. neuzskatīju, ka tas būtu pašpietiekama teritorija, drīzāk uzskatīju to par kaut ko līdzīgu automašīnai, kurā es braucu pa dzīvi. īpaši sarežģītas attiecības man bija ar baudu/ baudīšanu. būt šīs baudas subjektam, nevis objektam. daļēji tāpēc, ka bija ēšanas traucējumi, nejutos tiesīga baudīt ēdienu, un tā protams ir vispazīstamākā no baudām, uzskatīju, bauda ir teritorija, kur dzīvo skaistie, tievie un ne pārāk gudrie, vai arī izvirtuļi (kaut kāda agresija šajos apzīmējumos). sekss man nezin kāpēc likās pilnīgi atšķirīga joma no dzīves, seksuālo un intimitātes pieredzi es VISPĀR neintegrēju sava ķermeņa un sevis kā būtnes izjūtā, lai arī tur tolaik notika intensīvas lietas, tie man šķita kaut kādi nozagtie prieki, kaut kas nelegāls. bauda no pieskārieniem - kaut kas drīzāk bēdīgs, jo tas ir kaut kas, ko noteikti tūdaļ atkal atņems. tāpēc es to vispār labāk neiekļāvu apziņā. tagad atskatoties man šķiet neizprotama šī sašķeltība. nav tā, ka es būtu piekritusi sabiedrības tabū/klišejām, tā drīzāk tā bija kaut kāda internalizēta sašķeltība, liegšana sev pievērsties sev.
30 g.v sāku nodarboties ar jogu, un maisam gals bija vaļā, atceros, kā es starp asanām vnk gulēju uz paklājiņa un jautāju kas tas ir, kas plūst manās rokās un kājās un sānos, kāpēc man gribas būt tikai šeit un tagad, situācijā, kas nav ne ballīte ne sekss; un tikai tagad man ir beidzot skaidrs, kā es to vēlos saukt - tā ir lūgšana, pateicība par dzīvības dāvanu. ja jums šķiet, ka lūgšana ir verbāls un gribas akts, kas ir "jāmācās skaitīt", jāaizgūst appropriējot piemēram kristietības kultūru utt., jūs esat zemās domās par lūgšanu. vissakarīgākās domas šajā ziņā esmu dzirdējusi no pareizticīgajiem, kam ir pazīstams stāvoklis "sēdēt lūgšanā". bāc, cik nemanāmi temats pārgāja no fiziskuma uz garīgumu... iespējams, ka tā nav sagadīšanās.
turpinājums sekos.