A mind-made-body - November 6th, 2017

vakar pēc peldēšanās āliņģī notika nevis emociju sprādziens kā pagājušoreiz, bet ķermenim iestājās tāds pats šoks kā no slikta seksa un neatgāja līdz naktij, v4 stundas. nevarēju pakustēties un apģērbties, viss krita ārā no rokām, skatījos 1 punktā. nezinu, kāpēc, jo ūdens bija par veselu grādu siltāks kā pagājšreiz (3,6)

bet priecājos, ka gada sākumā izlasīju šo rakstu par polivagālo teoriju, vismaz saprotu, kas notiek
https://www.goodtherapy.org/blog/why-self-regulation-is-most-important-thing-in-world-0807175

Šodien bija runāšanas diena, un man ir samērā sūdīgi, jo, lai arī es ar tiem cilvēkiem, vai, varbūt nevis ar tiem, bet cilvēkiem vispār, veru saprasties improvizācijā un fiziskā kontaktā, labāk lai viņi vnk nerunā. man uznāca tas, kad gribas visu uzspridzināt un aiziet andergraundā, un tā kā es jau esmu andergraundā, tad jāiet būs andergraundu andergraundā.
nekas jau traks tur nebija, cilvèki vnk intervèja cits citu par nākotnes plāniem, un viñu ståstījumi tikai apliecināja, ka es esmu citā kosmosā. man nebija pieńemama neviena no izvēlêtajām binaritātēm, kurās vińi izteicās. kā jūs varat dejot tā un runāt šādi? kā jūs varat lietot vārdus "skaists", runājot par kustïbu? kā var lietot vārdus "radošums", kā var izrunāt vārdu "māksla" ar tādu pietāti un ilgām? un kā var teikt "mana ēnas puse"? vai "ticēt sev"?

pārformulēsim: kā var nekritiski pieńemt sociālās realitātes uzspiestās hierarhiskās un binārās struktūras, un pakłaut vińàm savu domåšanu par sevi? turklāt vienlaikus fiziski un mākslinieciski esot brīvs no šādām struktūrām?