A mind-made-body - cerība mirst pēdējā

Es kā krauklis noķērcos par kapu kopiņām, pēc mirkļa mūsu nelielajā pilsētiņā ienāca nāve.
Tādā veidā: eju ārā, varbūt jāpiebilst, ka ārā nebiju bijis jau 3 dienas, tādēļ arī nepamanīju jaunumus – Vilmas (tā pati, kas man deva vienreiz gurķus un ābolus) – durvīm kaut kādā jocīgā veidā priekšā aizbīdīts kāpņutelpas galds, tā, it kā kāds būtu ķēris bandītus. Eju lejā pie Jutas prasīt – mani uzreiz negaidīti laipni aicina iekšā – Juta, ko esmu nejauši vairākkārt nopludinājis, un kas visu laiku baltu aci uz mani groza – un pienāciet, un piesēdiet, un ziniet – tā tante jau divas dienas beigta. Sāka ar šādu nekorektu un neprecīzu kopsavilkums (tādēļ arī es šo vēstījumu sāku ar neprecīzu kopsavilkumu, nāve patiesībā neienāca, tikai grābājas) – lai arī runa taču par viņas vecumdienu labāko draudzeni, ar kuru viņas vienā laidā pastaigājas turp šurp pa dārzu, uzlikušas lakatus un štokus paņēmušas, un komentējot, piemēram, to, ka es eju pēc malkas, un lai es tak ņemu rupāku malku – nē, lai gan Vilmai nekāda štoka nebija. Viņai bija, vismaz vasarā, tādi funny puķaini viegla auduma pantaloni, kuros viņa kopa pujenes, un kurus kārstīja uz auklas pēc izmazgāšanas. Bija ar Jutu tātad sarunājušas kopā lapas grābt, bet Vilma neesot atnākusi, tad viņa viena pati nogrābstījusi. Negribējusi tur pārāk dauzīties, zin kā, ko tur vecu cilvēku traucēs (atkal nepareizi, Juta ir vecāka un arī vecīgāka par Vilmu) Un tad sekoja pilnīgi nesakarīgas detaļas, un es tikai pašās beigās sapratu, ka vēl nav mirusi, kaut kādus vīriešus palīgā saukuši, lauzuši durvis, viena puse esot laba, otra – slikta, mute esot bijusi vaļā, bet acis ciet, sagrūstas šprices – vienā rokā labi iegājušas, otra – kā mironim, kā koks, bet tad atvērusi actiņas, muti aizvērusi, bet neesot pie sajēgas it nemaz, un tad veduši uz slimnīcu. Vakarā braukšot meita.
Tikko atbrauca, ar vīru, in the first place stiepa pār pleciem lejup matračus. Jau vairākkārt esmu novērojis cilvēku izmisīgo vēlmi atbrīvoties no mirušā guļvietas, lai arī pakritusi viņa bij pavisam citur un vēl aizvien nav „beigta” – it kā tā vecā cilvēka guļvieta ko sliktu darītu. Aprunājos un pavaicāju – (pie tā vainīga Juta, ka es tā pavaicāju) – vai vēl arvien bez sajēgas. – Bez samaņas, jā, viņas meita mani izlaboja, milzīgs insults. – Un vai tad dod cerību kādu? – meita skumji nošūpo galvu un saka – maz, bet ... – un tajā brīdī durvīs kā putns nokliedzas mana agrākā neredzamā draudzenīte, mazā pārgudrā meitenīte (8 g.v.) gaišā kliedzienā– CERĪBA MIRST PĒDĒJĀ!!! – skaņajā bērna balsī, kas vēl neļauj sevi modulēt nevienai no dzīves situācijām – vienkārši ārpus priekiem un bēdām. Ko darīju es? Es gan šeit neesmu svarīgs, bet, atgriezies dzīvoklī, uzreiz nogriezu radio - radio tomēr pieder izklaides industrijai, būtu neglīti, ja kāds sadzirdētu, ka es klausos radio, kaut vai tas būtu LR1, bet vakaros priecīgas dziesmas skan, un visā visumā uzreiz sāku kaut kā pareizāk un cienīgāk uzvesties – (re, pat vēstot nāvi nespēju izvairīties no šīs vēršanās sevī), bet man tā kā drusku smiekli, ka uzreiz sakārtoju virtuvi – kļuva kauns sēdēt apbirušam ar kartupeļu mizām, ābolu sēkliņām un biešu šķidrumu pa grīdu, cilvēks taču nomiris (gandrīz)