A mind-made-body - Post a comment

Bija tā, šodien ap plkst. 13.00 dažu ārēju apstākļu izraisītas (izlasīju Adama Rappa lugu „Sarkano lukturu ziema”) notika izmaiņas, es pavērsos ar seju, kā saka, pret sevi, ieraudzīju Sevi ar lielo burtu, ieraudzīju sevi kā personību, paliku par egoistu. Tādu kā biju agrajos gados, kad allaž biju bēdīgs un loloju kaut kādus sapņus pats par sevi un cerēju pats uz sevi, bet nekad „nedarīju, kas jādara”, un nekad nedomāju par sevi kā par kaut ko pārāk nesvarīgu, lai būtu bēdīgs: nebiju lietišķa dzīvesprieka pilns, bet pavadīju ievelkot vēderu, paceļot kreklu, lūkojoties uz ļengano torsu acis pildījās asarām, bet tad es visu izrakņāju, uzvilku drēbes, nostājos leņķī, no kura nebija tik slikti, tad kaut ko palasīju, tad ilgāku laiku sēdēju krēslā drebot un domājot par kaut kādām satikšanās iespējām, ka manas acis tur varētu satikties ar kādām citām un nošūpoties pasaules, mēsartevi aiziesim pa Damaskas zīda ceļu, bet vienmēr tur arī kādai skumjai stīdziņai bija jābūt, nepārvaramai neiespējamībai, nē, šodien nebija tā, bet uz to pusi, es sāku sapņot par sevi un trīsēt vienlaikus saldās trīsās un baiļu priekšnojautās, uzpīpēju bez brokastīm un devu sev gadu. Tas ir tā: man šobrīd priekšā ir trīs ceļi un ir aptuveni gads, lai izlemtu Vai nu es palikšu tepat un (...) un ik pa laikam aizbraukšu kādā dzīvi pārveidojošā ārzemju ceļojumā, vai ielīdīšu mācībās (jā, es zinu, ka esmu vecs un ka tas liks ilgstoši uzturēties ļoti nemīlamajā XXXX), vai arī – vispār pazudīšu skatienam, ļaušu sevi totāli norakstīt un (arī neteikšu) – bet ko es gribēju teikt? Vecenītes pagalmā savērpušas kaut kādu intrigu, puķu dobēs izveidojušas vairākas kapu kopiņas, apklātas ar egļu zariem un piespiestas ar šīfera gabaliem, aprakušas savas vieglās dienas vai varbūt vienkārši pujenes. Ļoti gribas noklausīties Ģirta Biša elektronisko kora lielgabalu, bet tas ir par tālu.
Pēc tam es, pārliecinājies, ka esmu saprasts, izdzēsu paskaidrojošu tekstu.