A mind-made-body -

paskatīsimies patiesībai acīs. šodien aprit sestā diena, kopš dzeru. dažkārt pat sāku jau pa dienu. ja nesāku pa dienu, tad vismaz domāt sāku dzeršanu jau pa dienu. no rītiem seja ir saburzīta. vakaros uzmācas sen nepazītas pārpasaulīgas skumjas. es īsti nezinu, kur es caurām dienām palieku un ko es daru. es kaut kā speciāli visu laižu grīstē, izskatās. baidos iet mājās, man liekas - mani tur nemīl. visi tur ir tik svarīgi un tik sterili. tikko baidījos no apkopējas, kas it kā pārmetoši uz mani paskatījās, ka sestdienā atvilkos uz darbu un traucēju ģenerāltīrīšanu.
vēl, tātad. neesmu padarījis ne sūda no tā, kas man bija jāpadara. tas nozīmē - šajā nedēļā naudu esmu tikai tērējis, nevis pelnījis. smieklīgākais ir tas, ka es visus pulksteņa laikus plānotos - kur man cikos jābūt - ievēroju. pat steidzos, bet tad, atsteidzies, nosēžos pie darbagalda, salīkstu "piespiežu pie krūtīm portfelīti" (šeit tātad prasītos jerofejeva citāts, lai jūs neiedomājaties, ka man portfelītī ir šņabis un tādēļ es to spiežu pie krūtīm - jo es tāpatās spiežu pie krūtīm, jo esmu mīļš un pazemīgs) - un tā arī sēžu, pat neatvēris darba dokumentus. kad iztek laiks, tad atkal steidzos mājās, kā piem. tagad. tad nu visu labiņu. tagad steidzos uz māju, apsēsties pie virtuves galda, aizpīpēt un pieraut ceļus pie krūtīm. jo tur gan būs daudzi, tur būs dzīres, bet neviens mani nesapratīs. nesaprasts es iziešu no savas vientulības, lai ieietu apsmieklā un nosodījumā.


p.s. mainu kaut vai vienu atsevišķu putnu pret šī vakara dzīrēm.