+18

Jau ilgāku laiku ir nemainīgi viens partneris.
To laikam sauc par mīlestību? Nu vai ilgāku aizraušanos.
Cīnos ar dilemmu.
Ir jau iestrādātas konkrētas pozas un veidi kuros ir labi un tiek sasniegts brīnišķīgs orgasms.
Ir man dažas favorīt pozas, ir viņam dažas citas favorīt pozas.
Vai tā jau ir rutīna?
Vai tomēr ir labāk regulāri mainīt kaut ko gultā.
Nezinu vai tas ir daudz vai maz, bet te vienu dien apsēdos, padomāju,paskaitīju.. Nu man ir 14 pozas aresenālā, kuras izmantoju guļamistabā un līdzīgas arhitektūras iestādēs.
Bet pēdējos mēnešus no šīm 14 tikai kādas 6-7 tiek regulāri pielietotas.

Kas ir labāk - eksperimentēt un visu laiku kaut ko mainīt? Vai tomēr pieturēties pie pār baudītām vērtībām? Galu galā iznākumam taču jābūt vienam. Un ja process tik un tā ir patīkams, vai jēga sevi nomocīt ar visādiem "akrobātiskiem" izgājieniem tikai dažādības pēc?
Ai, nezinu.

Viņš bija mazliet sakautrējies. Savukārt es - viegli iereibusi.
Man patīk, kad viņš apliek kaklasaiti.
Paķēru aiz tās un ievilku viņu kluba tualetē.
Viņš samulsa vēl vairāk. Savukārt es - reibu no viņa mulsuma.
Neļaujot viņa acīm atrauties no manējām, pacēlu svārku malu. Viņa acis tomēr atrāvās no manējām. Kā piekaltas vēroja pamazām parādāmies zeķu maliņu. Manas rokas, kas lēnām novelk biksītes. Un svārku malu, kas paceļas arvien augstāk un augstāk. Godīgi sakot, mana svārku mala nebija vienīgais, kas pacēlās augstāk un augstāk.
Viņš ātri atdarīja savu rāvējslēdzēju un ļāva izlauzties no sprosta savam "ES", vai varbūt savam "EGO" - grūti atšķirt.
Ar spēku pagrieza mani ar seju pret sienu un es sajutu, kā viņš ielaužas manī. Pār ķermeni pārskrēja trīsas.
Pāris mirkļi un pār manām kājām pārskrēja biezais dzīvības šķidrums.
Salvetes, atpakaļ uzvilktas biksītes, īss skūpsts un dodamies turpināt dejas.

Viņš vienmēr ir tik satraukts.
Viņa viegli trīcošais ķermenis pieglaužas manējam.
Spēcīgās rokas noglāsta gurnus tik maigi, kā tie būtu radīti no pirmo pavasara ziedu lapiņām.
Un viņš vienmēr beidz ļoti ātri. Pēc tam gan viņš nolaižas stāvu zemāk un maigi skūpstot mani, dāvā pasakai līdzīgus debesu vārtus.
Bet ne par to ir stāsts.
Es vēlos, lai viņš pie manis ātrāk pierastu. Lai satraukums mazinātos un es beidzot varētu izgaršot viņu. Ilgi,lēnām, dziļi, spēcīgi un maigi vienlaicīgi. Katru milimetru uz viņa locekļa nolaizīt. Virzīt mēli apkārt kontūrām, uzgleznot savu Pizas torni. Neļaut viņam beigt, bet paildzināt gaidīšanu. Kā iekāpjot tukšā vannā un ļaujot tai lēnām piepildīties ar siltu ūdeni un putām, uz ķermeņa klusi sajūtot katru centimetru, par kuru paceļas ūdens līmenis.
Es gribu būt viņa vanna.