+18

Viņš vienmēr ir tik satraukts.
Viņa viegli trīcošais ķermenis pieglaužas manējam.
Spēcīgās rokas noglāsta gurnus tik maigi, kā tie būtu radīti no pirmo pavasara ziedu lapiņām.
Un viņš vienmēr beidz ļoti ātri. Pēc tam gan viņš nolaižas stāvu zemāk un maigi skūpstot mani, dāvā pasakai līdzīgus debesu vārtus.
Bet ne par to ir stāsts.
Es vēlos, lai viņš pie manis ātrāk pierastu. Lai satraukums mazinātos un es beidzot varētu izgaršot viņu. Ilgi,lēnām, dziļi, spēcīgi un maigi vienlaicīgi. Katru milimetru uz viņa locekļa nolaizīt. Virzīt mēli apkārt kontūrām, uzgleznot savu Pizas torni. Neļaut viņam beigt, bet paildzināt gaidīšanu. Kā iekāpjot tukšā vannā un ļaujot tai lēnām piepildīties ar siltu ūdeni un putām, uz ķermeņa klusi sajūtot katru centimetru, par kuru paceļas ūdens līmenis.
Es gribu būt viņa vanna.