“Vaimanas par laulības institūciju – tas viss ir pilnīgas muļķības, jo laulība ir divu cilvēku attiecības ar apkārtējo sabiedrību, nevis divu cilvēku savstarpējās attiecības. Laulības ir svarīgas, kad tās jānodemonstrē apkārtējai sabiedrībai. Ja gribam apliecināt oficiālās tiesības - mantojuma, īpašuma tiesības, tad tas ir būtiski (var norakstīt sievai savus īpašumus). Oficiālā salaulāšanās divu cilvēku starpā neko nemaina. Ja nu vienīgi to, ka pēc tam ir grūtāk izšķirties. 

Kāpēc cilvēki vispār precas? Tāpēc, ka ir tāda tradīcija. Varētu arī neprecēties. Varētu dzīvot kā citās sabiedrībās, kur ir citas tradīcijas. Ja apprecamies, sarakstāmies, smuki notiek rituāls, tad mēs piepildām to, ko kultūra no mums prasa. Lai gan rituāls, protams, arī ir svarīgs. Taču tas nenozīmē, ka sabiedrība pēkšņi izšķīdīs, ja rituāla nebūs.

Zināms, ka pastāv sabiedrības bez šādiem kopdzīves nodibināšanas rituāliem. Piemēram, Šrilanka. Lai gan augstākā slāņa cilvēki tur mēģina imitēt Rietumu tradīcijas, rīkojot kāzas ar baltu kleitu un smokingu, tradicionālitomēr irtā: sabiedrības acīs pāris skaitās kopā, kad sieviete vīrietim publiski gatavo ēdienu. Respektīvi, no ielas ir redzams, ka viņa taisa ēst. Tas ir kā pierādījums.

Arī citās - klejotāju, mednieku, augu vācēju sabiedrībās, kas mūsdienās vēl saglabājušās, ir līdzīgi. Arī viņiem tas ir ļoti vienkārši, jo šīs sabiedrības ir izteikti egalitāras (to locekļi ir vienlīdzīgi) gan kopumā, gan dzimšu attiecībās. Līdz ar to lielākā dzimta nav iesaistīta citu darījumos un svarīgi ir tas, vai divi cilvēki viens otram patīk.”

- Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. (http://www.buvejamgimeni.lv/lat/news/?c=2&n=15)