blond

blond @ 22:44: Aizgājām ar kājām uz jūru. Pa ciema ceļu. Sen nebija iets, pierasts tagad ar mašīnu, ne jau dēļ slinkuma, bet odu pēc un tādēļ, ka šķiet labāk to laiku pie jūras pavadīt, un vispār kaut kur tālāk no ciema centra aizdoties. Nu, jā, bet skaisti tas bija. Saule uz rietu. Bāka. Kā senos laikos. Un tomēr ne - jo viss aizaudzis nežēlīgi. To tikai kājām ejot var tā pa īstam pamanīt. Kur bija noganītas pļavas, tagad alkšņi. Tiesneši un Švanderi aiz krūmiem nemaz vairs nav redzami. Mazie kociņi izauguši pavisam lieli, bet lielie - milzīgi. Tas krūms, no kura citplanētieši apmētāja Šeniņus ar karstiem, mīkstiem akmeņiem, pazudis vispār. Toreiz vēl rajona avīze atbrauca, interesējās, kas un kā.
Bet jūra gan tāda pati kā vienmēr.
Nē, labi, krasti arī mainījušies. Pēc lielās vētras daudzās vietās krasts izgrauzts tik stāvs, ka vairs lejā netiek.
Bet jūra, jūra. Tā pati.
Šovakar rāma, ar īstu rietošās saules celiņu, vizmojoša kā eļļa.
Ilgi peldējāmies.
Visu laiku - jau pa ceļam un arī pie jūras - atcerējos, kā mēs ar Katrīnu vakaros braucām ar riteņiem peldēties. Un pēc tam sēdējām kāpā un raudzījāmies, kā saule noriet. Augusta vakaros, kad ūdens kā piens, un vēl ilgi rudenī, kad auksts dzeldoši.

Toreiz es tik skaudri visu jutu. Katru dienu kā pēdējo un kā dāvanu. Vienmēr, goda vārds, vienmēr, tā peldot vai kāpā sēžot, domāju - akdievs, akdievs, cik es esmu laimīga, dievsmīļais, kaut es vēl vienu tādu vasaru piedzīvotu.

Jā, ko es gribēju teikt, pirms sāku šo rakstīt. Kad es eju sēņot, es sveicinu papiņu. Kad es saulrietā peldos, es sveicinu Kačiņas un manu laimīgo bērnību.

Bet viss aizaug ar gadiem.