blond

blond @ 08:04: Pagājušonakt ņēmu un aizsūtīju īsziņu mammai: es tevi ļoti mīlu. Jocīgi, vai ne. Viņa dzīvo tepat divus stāvus zemāk, un vakar es biju jau nodomājusi to pateikt, bet kaut kā nesanāca, apēdu tikai no andrejiem palikušās lašmaizītes, un viss. Bet tur, tais andrejos aizvakar, tur bija viens tāds mirklis, kad es to sajutu gluži vai sāpīgi. Mammai ir daudz puķu mājās, viņa ļoti mīl puķes. Un saruna kaut kā par puķēm ievirzās, un viņa saka, tā vienkārši, bez tādas saldenas sentimentalitātes: kad es sēžu virtuvē, lasu vai lieku kārtis, vai tāpat vien atpūšos un uzpīpēju, es vienmēr skatos uz tām puķēm. Cik skaistas. Un tad pagriežu to vāzi drusku citādi, un atkal skatos.
Bet man kaut kā viss viņas mūžs tais vārdos - simts un viena slimība, un cik grūti viņa ir strādājusi visu mūžu, un cik smagi viņai ar papu tagad, un cik laba viņa pret mani un Pogu, un cik es reizēm nepateicīga esmu bijusi, un vienmēr visur tikai to papu izcēlusi - ... Un cik viņai tagad tā prieka: ja man vai Pogai kaut kas izdodas, un tās puķes, un iespēja sev kādu smuku jaciņu nopirkt vai blūzīti (vai man piestāv? vai izceļ manu acu krāsu? man tak ir zaļas acis). Labi vismaz, ka viņai nav to materiālo rūpju, ka pietiek visam, un pāri paliek, un, kas pāri paliek - to viņa dāvina, viņai tā patīk dāvināt.
Kā viņa ripo, kā tāds ritenītis,- katru dienu ar savu skrituļsomu, uz tirgu un atpakaļ, korsetē iežņaugta, jo kauli brūk kopā, un tad vēl kājas sāp, un asinsspiediens, un kuņģis. Pirms katra izgājiena zēles jāsadzeras. Ja uz teātri vakarā iet, tad pretsāpju zāles jau no rīta, un visu dienu neko neēd, lai kuņģa sāpju nebūtu.
Kaut kāda briesmīga vainas izjūta pārņēma, un apbrīna, cik viņa stipra, cik daudz stiprāka par mani, vienmēr bijusi, ir un būs. Kur viņa ņem to optimismu vēl, savos gados, un kā viņa māk noslēpt vājuma brīžus, bet es zinu, ka ir tādi, ir. Nu ja. Un man kauns, par sevi.