blond

blond @ 19:57: Ārkārtīgi aizraujoši ir paskatīties uz 20. gadsimta pirmās puses notikumiem līdz pat vācbaltu izceļošanai 1939. gadā no pilnīgi neierasta skatupunkta. Žēl, ka šai grāmatai nav (laikam nav?) neviena nopietna vēsturnieka komentāra.
Jo skats, neapšaubāmi, ir vienpusīgs. Piemēram, aprakstot 18. gada notikumus, Latvijas valsts dibināšanu autors kaut kā pat nepamana un neatzīmē – nu, mazums, ko tur kaut kādi latvieši dibina.
Bet nerunāsim par to, kā nav, parunāsim par to, kas ir. Ir viens ārkārtīgi jūtīgi uzrakstīts gandrīz autobiogrāfisks stāsts par vācbaltu mužniecības norietu. Uzrakstīts tieši tik labi un saistoši, lai es spētu identificēties ar galveno varoni un vācbaltu problēmām, un saprastu kaut ko jaunu par šīs vietas vēsturi.
Viņi ir dzīvojuši te vairāk kā 500 gadu. Šī zeme, pēc viņu vissvētākās pārliecības un kvēlākajām jūtām, pieder viņiem. Viņi te ir uzcēluši itin visu – sākot ar viduslaiku pilīm, ar muižām, beidzot ar baznīcām. Kaut kur tālu ir Vācija, Valstsvācija, bet tā nav viņu dzimtene, ar to nesaista sirds saites, pat valoda tur ir kaut kāda nepareiza un smieklīga. Būdās dzīvo latvieši un viņiem kalpo. Latvieši, kā šķiet, ir diezgan slinki, zaglīgi, melīgi un lišķīgi. Izņemot “labos latviešus” - galvenokārt tos, kuri kalpo tieši muižās, ir uzticami (dažkārt līdz pat nāvei) un mīl savus saimniekus. Grāmatā attēlotie muižnieki arī ir “labie muižnieki”, vini lepojas, ka dzimtbūšanu atcēluši vēl pirms cara, Aurels (grāmatas galvenais varonis) nekad neko nav dzirdējis par sliktu apiešanos ar latviešu dzimtcilvēkiem vai kalpiem, lai arī kā bērns nesaprot, kāpēc latviešiem jādzīvo tik mazās un netīrās būdiņās, ja “papiņam ir tik daudz meža un zemes”, viņam sāp šī “stikla siena” starp viņu un latviešiem. Aurelam nepatīk, ka latvieši viņam bučo roku. Tas nepatīk arī vienam no onkuļiem, kurš rokas vietā vienmēr pasniedz bučošanai sava spieķa galu. Aurels paaugas un pierod.
Bet vispār – Aurelam (dz. 1888. gadā) ir brīnišķīga, mīlestības pilna bērnība. Viņš jo dziļi izjūt dzimtenes dabu, šī ciešā saikne vijas cauri visām četrām cikla grāmatām. Rit pēdējie laimīgie, ne ar ko neapdraudētie gadi vācbaltu vēsturē. Muižas Latvijā ir uz katra soļa (par to mēs esam pārliecinājušies arī paši savos Latvijas izpētes braucienos). Ir mazas koka muižiņas, ar platu dēļu grīdām, kuras sedz raibi lupatsegu kājceliņi, ar baltu sūnu un izkaltētu puķu izdekorētām logstarpām, un ir arī milzīgi lielas un greznas mūra muižas, ar neskaitāmu zāļu amfilādēm, parketiem un oranžērijām. Gandrīz visi ir vairāk vai mazāk radi, šie radu raksti sniedzas tādā plašumā un tādā dziļumā, ka, acīmredzot, pilnīgi nojauc atšķirības starp “lielajiem” un “mazajiem”, bagātajiem un “nabagajiem” muižniekiem. Tantes un onkuļi, vectantes un veconkuļi, māsīcas un brālēni. Viņi nepārtraukti viesojas viens pie otra, brauc stundām un dienām visādu veidu karietēs, viņi pastāvīgi rīko medības. Starp viņiem ir daudz dīvaiņu, kuru jocīgums tomēr tiek piedots un respektēts. Gandrīz idille. Šo idilli nomāc tikai cara Aleksandra III uzsāktā pārkrievošanas politika. Pēteris I savulaik ir apsolījis vācbaltiem viņu valodu, viņu skolas, viņu baznīcas, bet tagadējais cars to vērā neņem. Ar to Aurels saskaras, kad jāsāk mācīties ģimnāzijā Rīgā. Visas mācības norit krieviski. Pirmajā mācību stundā krieviski jāieraksta pirmajā burtnīcas lappusē: Es esmu krievs. Jaunie vācu ģimnāzisti tam pretojas. Aurelu skolas direktoram nosūdz pāris latviešu puiku, kuri arī mācās ģimnāzijā. Aurels ir neizpratnē – vai tad jācīnās ne tikai pret krieviem, bet arī latviešiem?
Un tad palēnām sākas pārmaiņas. Gadās, ka zemnieki pie kroga nesveicina, bet naidīgi blenž. Parādījies daudz svešu velosipēdistu uz ceļiem. Šie velosipēdisti atnes piekto gadu. Piektais gads ir šausmīgs. Pilis nodedzina. Daudzus muižniekus nogalina. Nodur. Nošauj. Sadedzina dzīvus. Latvieši. Daudzus arī – “labie latvieši”, viņu pašu kalpi, pārvaldnieki. Nedaudzi vācbalti pamet Vidzemes guberņu, dodas uz Vāciju, bet lielākā daļa paliek. Viņi sāk celt no jauna nodedzinātās muižas. Un mēģina turpināt ierasto dzīvesveidu. Latvieši “nožēlo” padarīto, atkal nāk bučot rokas. Un tad sākas Pirmais Pasaules karš. Vācbalti nemīl krievus un ir dumpīgi pret cara politiku, taču vecā bruņiniecības morāle liek daudziem iet karot Krievijas pusē pret Vāciju. Neskaitāmi iet bojā. Tad seko oktobra revolūcija, vēlāk – boļševiku laiks Latvijā. Vācbalti Landesvēra sastāvā piedalās Latvijas brīvības cīņās. Neatkarīgā Latvijas valsts tiek nosargāta un nekavējoties sākas agrārā reforma. Jaunuzceltās, saremontētās muižas un lielsaimniecības tiek nacionalizētas, zeme sadalīta zemniekiem. Dažiem muižniekiem atstāj plašās muižas ēkas, tie ir nelaimīgāki, jo nespēj milzīgās celtnes uzturēt. Ziemā nav, ar ko kurināt, jo meži arī ir atņemti. Kurina vienu, divas istabiņas. Pārējais lēnām iet bojā. Atlīmējas tapetes, birst apmetums, tek jumti. Tiem, kuriem atstāta kāda saimnecības ēka vai pārvaldnieka namiņš, iet vieglāk. Katram ir šāds vai tāds zemes gabaliņš, kādi lopi. Daži aizbrauc, bet lielākā daļa paliek. Vienkārši te ir viņu dzimtene, viņu senču dzimtene. Viņi sāk no mazumiņa, ar kāda 17. gadsimta priekšteča portretu pie sienas un dažiem lopiem kūtī. Bet vēl ir vācu skolas, kur bērniem mācīties, un dzīve ir tāda, kāda tā ir. Muižu ēkās, pilīs, ievācas latvieši – ar pastu, ar pienotavu, kā nu kur. Aī viņi ēkas uztur slikti. Vecās, vēl atlikušās mēbeles bieži saskalda malkā. Ēkas aplipina ar jocīgām, neglītām piebūvēm. Kur bijis mauriņš pils priekšā, tur tagad dubļu jūra. Gribas novērsties no tā visa. Vācbaltu muižnieki ceļ savu dzīvi no jauna, daudz apkārt neskatoties. Un tad pienāk 39. gads, Ulmanis ar Hitleru noslēdz līgumu par vācbaltu izceļošanu. Hitlers sauc savu tautu mājās. Un Latvija negrib viņus paturēt. Vāciešiem no Austrumeiropas valstīm jāatgriežas Lielvācijas paspārnē un jāpiedalās iekarotās Polijas rietumnovadu pārvāciskošanā. Vācbaltu muižniekus tur izmitinās poļu muižniekiem atņemtās pilīs. Daži varbūt arī neklausītu šim aicinājumam, taču – tiek slēgtas arī vācu skolas un vācu baznīcas.
"Aurelam prātā nāca viņa cīņa ar krievu vēstures skolotāju Rīgas pilsētas ģimnāzijā. Toreiz vāciešiem prasīja, lai viņi pārtop par krieviem, bet tagad - lai kļūst par latviešiem. Vienīgā starpība, ka krievi tomēr ir liela nācija, bet latvieši tikai sīka tautas drumstala. Latviešu valoda pamatā bija kā slepenvaloda, kuru pasaulē neviens cits kā latvieši nesaprata. Un tagad vāciešiem bija jāliek visi eksāmeni šajā slepenvalodā. Vai jābrīnās, ka pret to dumpojās un ka īpaši jauniešu vidū latviešu šovinisms iededza arī vācu?”
Viņi saprot, ka izdzīvot kā vāciešiem šeit vairs nebūs iespējams, vāciskais ir beidzies. Izbraucot, viņi dabū vēl piedzīvot latviešu nievas un izsmieklu.
Tā beidzas vairāk kā piecsimt gadu garš vēstures stāsts.
Es pieļauju, ka grāmata ka vēsturiski nav pārāk precīza. Es tikai gribēju pateikt, ka šīs grāmatas izlasīšana ļoti saasināja jau tā gana draudīgo sajūtu par vēstures mūžīgo atkārtošanos, ko pašlaik raisa Ukrainas notikumi.