blond

blond @ 22:56: It kā jau varētu tagad iet tālāk, no bērnības uz pusaudža gadiem, tad jaunību, un tā, bet negribas, bailes.
Labāk vēl par to pašu.
Lai gan man nebija ne brāļu, ne māsu, vientuļa es nejutos. Mēs bijām kādi 20 sētas bērni, sākot no trīsgadīgiem līdz septiņpadsmitiem, kas pastāvīgi tusēja ārā. Parasti, protams, pa interešu grupām, bet gadījās arī, ka visi vai gandrīz visi kopā, piemēram, "kaļimbambā" vai "gurķus" vai "kazakus-razboiņikus" spēlējot. Krievi un latvieši, bet runājām galvenokārt tikai krieviski. Sētā nebija gandrīz nakāda zaļuma, tikai pāris nonīkušu puķu dobju gar pirmā stāva logiem, citādi - pelēka smilts ar mirdzošiem stikla gabaliņiem. Malkas šķūnīši un dažas malkas grēdas. Automobiļa tolaik vēl nevienam nebija. Saplūcām kādas nebūt nezāles un no tās smilts kopā ar zaļumiem taisījām lellēm ēdienus. Draudzenes vakaros bieži nāca pie manis spēlēties, uz tepiķa (man tas likās ļoti liels, kaut tāds nieks vien bija, koši sarkans ar ziliem, melniem un baltiem rakstiem, mamma lepojās, ka esot īsts - vilnas) iekārtojām mazajām lellītēm dzīvokļus no visa, kas pa rokai - sērkociņu kastītēm, diegu spolēm, visiecienītākais bija "ādas dīvāns" - mammas sarkanais manikīra piederumu maks. Dažiem bērniem vecāki dzēra, naktīs taisīja skandālus, kāvās. Tad bērni izmuka kāpņu telpā, bet mamma, to troksni dzidot, vienmēr izgāja ārā paskatīties. Un ja bērni tur bija, savāca viņus pie mums gulēt. Man tas likās baigi forši.
Viens puika bija drusku atpalicis attīstībā. Atceros, reiz ar viņa māsu sēdējām uz virtuvē uz grīdas tai vietā, kur saules gaismas pleķis, grīdas koka dēļi bija patīkami sasiluši. Mēs kaut ko adrījāmies ar visādiem spīguļiem, bet Tedis ēda krellītes, kas bija sabērtas vienā kastītē mammas šujamajā lādē. Mamma, tolaik, kad bija vēl medmāsa, strādāja vienu diennakti, bet trīs pavadīja mājās. Tai laikā viņa piepelnījās, izšūdama kaut kādus tautas tērpu krādziņus. Nezinu, kam tie krādziņi tādā daudzumā bija vajadzīgi.
Bet mana oma kara laikā piepelnījās, šūdama flaneļa bumbierenes, to gan zinu tikai no nostāstiem.
Naudas jau vienmēr trūka.
Jā, Oma ēda ar mums kopā, bet savu sviestu turēja atsevišķi, sviests bija pārliets ar sālsūdeni, ko katrreiz pirms ēšanas nolēja, pēc tam uzlēja atkal svaigu.