blond

blond @ 10:01: bet ja par to bērnību
Vajadzētu vēl pieminēt, ka es briesmīgi slimoju. Viss man bija - gan deguna blakusdobumu iekaisumi, gan strutainas mandeles, gan hroniski plaušu karsoņi. Hroniski plaušukarsoņi ir tādi plaušukarsoņi, kas atkārtojas ik gadu, ieilgst uz pāris mēnešiem, temperatūras parasti nemaz nav, ir tikai trokšņi plaušās. Tie trokšņi plaušās, tas ir kaut kas tikai dakteriem sadzirdams, pie tam - tikai labiem dakteriem. Pēc tam tos trokšņus apstiprina rentgens. Tie, zinat, nepavisam nav tie skaļie, burzgulojošie, šaušalīgie trokšņi, kas, piemēram, manās plaušās skan tagad, tie skaļie dažkārt ir pavisam nevainīgi, arī tie pīkstošie, tie var pat nebūt bronhīts. Tas tikai tā tautā pieņemts - tikko kaut kas burzguļo, atklepojas, tā uzreiz bronhīts. Man par to visu ir pietiekami lielas zināšanas, pimkārt - jau no pašas pieredzes, otrkārt - tāpēc, ka mamma strādāja tuberkulozes dispanserī uz Ernestīnes ielas, bet papum pēc lāģera atvērās kavernas, un viņam nācās izoperēt vienu plaušu. Mūsu mājās dikti baidījās no tuberkulozes, pareizāk - ka mani nabaga plaušukarsoņi nerada labvēlīgu vidi un tā tālāk, tomēr mamma mani bieži ņēma uz dispanseri līdzi. Jāteic, padomju laikos tā, iespējams, bija vistīrākā, viskārtīgākā slimnīca visā Latvijā. Grīdas spīdēja un laistījās, ievaskotas, nekur ne puteklīša, palma foajē. Katra palmas lapiņa noslaucīta. Un baroja tur labi, slimniekus un personālu, neko nezaga, un mamma pati nogaršoja ēdienu, ko dod slimniekiem, tā saucamās "paraugporcijas". Vēl tur slimniekiem taisīja rauga dzērienu, kad aizgāju - man arī deva. Tas man ļoti garšoja, un to gatavoja tā: ieliek krūzītēs pa gabaliņam rauga, uzber cukuru, ļauj siltumā uzrūgt un tad sajauc ar ābolu sulu.
Mamma bija iemīļota māsiņa, viņai bij viegla roka uz špricēm. Par to es arī pati katru ziemu savu hronisko plaušukarsoņu laikā varēju pārliecināties. Tomēr tai dispanserī mira arī, tuberkuloze ir tuberkuloze, tais laikos daudziem tā bija neglābjami ielaista. Tad, lai pārējie slimnieki neko nemanītu, mamma ar sanitāri mirušos pa nakti vilka lejā uz morgu. Pa ķēķa trepēm. Uz palaga uzliktus. Jo miroņi ir smagi.
Un tad vēl par to plaušukarsoni. Nekas jau nesāpēja. Savā ziņā pat nebija slikti - skolā nelaida, galva man bija viegla, tāpēc mācības apguvu mājās. katru dienu bija jāiet ārā staigāt, 2 stundas, lai dabūtu svaigu gaisu. Sliktākais - bija jāguļ diendusa, obligāti, un jau tādai lielai meitenei. Tad visi mājās ievēroja klusumu, un es tur gulēju un domāju. Ne lasīt drīkstēja tai diendusas laikā, neko.
Ārā ejot gan bija mokas. Tie karsoņi, kā likums, vienmēr piemetās ziemā, un tad man vienmēr tika atgādināts, pavēlēts: neelpo caur muti! neelpo caur muti! nerunā!
Tā es gāju un klusēju.
Vispār, ja tagad atceros, es laikam ļoti daudz klusēju bērnībā. Ne tā kā Poga vai Aleksis. Un tagad jau arī laikam vairāk klusēju, varbūt tāpēc.

Ar deguna blakusdobumiem lieta bija daudz nepatīkamāka, bet par to citreiz.