blond

brunhilde @ 00:18: Es ar pie šīs dikti raudāju gan bez īpašiem privātiem papildiemesliem, vienkārši no teksts+mūzika+nedefinēta iekšēja smeldze. Smieklīgi, ka tā lielākā raudāšana bija mazpadsmit gadu vecumā, kad skatījos, ja nemaldos, filmā "Klāvs, Mārtiņa dēls", kur Radziņas varone uz šitās bāzes smagi pārdzīvoja(neatceros, tur viņa dziedāja vai Vilcāne? atmiņā it kā, ka mazāk dziedāja, vairāk deklamēja uz mūzikas, tad jau laikam Radziņa). Būtībā jau stāsts it kā vairāk par ne tik jauniem cilvēkiem aktuālām problēmām, bet dikti piedur. Tāpat ir ar Dienesta romānu, kur tik viegli identificēties ar varoņiem, kaut vecuma grupa un ikdienas rūpes visai atšķirīgas.