:
Tādos vakaros, kā šis, es atgūstu dzīvesprieku. Lieliska izrāde (par kuru gan es diemžēl nedrīkstu runāt ar dzīvesbiedru, jo viņš ies tikai rīt), priekšā Lieldienu brīvdienas ar braukšanu uz laukiem (pirmo reizi divos mēnešos prom no slimnieku kopējas pienākumiem), un mammai, galu galā, ir redzams progress. Lai gan es vēl arvien līdz galam neticu, ka viņa "celsies un staigās", tas tomēr milzīgi motivējoši mums visiem.
(Mazs mīnuss tam visam - no priekiem nespēju aiziet gulēt un iedzeru franču plūmju brendiju, kas ir vienkārši izcils un par smieklīgu cenu - neteikšu, kur)
(Mazs mīnuss tam visam - no priekiem nespēju aiziet gulēt un iedzeru franču plūmju brendiju, kas ir vienkārši izcils un par smieklīgu cenu - neteikšu, kur)
:
Un vēl - es taisos tās skōnes šogad cept no skrotētiem miltiem - nezinu, vai vispār to var darīt?
:
Kaut kas jocīgs tur sanāca. Skōnes tās nav. Bet tīri vai ēdami rausīši. Nākamgad gan cepšu ar bīdelētiem miltiem, jo skrotētie cepumu padara pārāk irdenu.
:
Figurāli izsakoties, čemodāni ir sapakoti. Delikateses sapirktas, tizlās skōnes uzceptas, rīt ielikšu formā pashu. Kaste ar brutu stāv mašīnas bagāžniekā. Mamma pārtīta, un tā ir pēdējā reize līdz pirmdienai, kad man tas būs jādara. Divus vakarus un divus rītus es būšu ārpus savas realitātes, laukos, bez jebkādiem pienākumiem un uzdevumiem, pastaigas, ēšana, lasīšana, filmas, alkohols vienā laidā. Pēc tam plus 3 kg, bet dzīvojam vienreiz un ne sevišķi ilgi.