:
Kristīne Želve. Meitene, kas nogrieza man matus.
Ļoti dzīvi, ļoti asprātīgi, un, galvenais, nesamāklsoti stāstiņi. Tāda svaiguma un viegluma elpa, kādas jau ilgi pietrūcis latviešu literatūrā. Smalki vērojumi, vietām ļoti precīzas noskaņas. Patīkami lasīt. Tiesa gan, man ir iebildumi un pat viegla alerģija pret pārāk bieži lietotiem kursīviem un verzāļiem nolūkā izcelt un pastiprināt atsevišķu vārdu nozīmi. Tas man šķiet ne pārāk labs stils un zināmā mērā noiets etaps:) Taču, ja to lieto tik konsekventi un nepārnes, es tā ceru, nākamā krājumā, kuru es gribētu sagaidīt, tad to var akceptēt un pieņemt, ka tas ir apzināti lietots koncepts, kurš šai grāmatai pat kaut kā stilistiski piederas.
Kopumā tāds iespaids, ka stāsti radušies no jaunības pierakstiem, iespējams, tai mazajā grāmatiņā, no kuras Kristīne lasīja Dienas balvas pasniegšanas skaipa sižetā. Titulstāstā, kurš man personīgi nelikās vislabākais, pat rodas sajūta, ka autorei ir bijušas zināmas grūtības atteikties no sevis citēšanas, kad tas vairs sižetam un stāsta kopnoskaņai vairs īsti neko papildus nesniedz.
Stāstu ir maz, bet vairāk nemaz arī neprasās, jo, cik tad par TO var rakstīt. Uz grāmatiņas beigām (triptihs "Aktieri") sāk šķist, ka arī autorei ir apnicis un jaunības piezīmju apcirkņi izsmelti. Šai triptihā arī vienīgā, manuprāt, drusku neveiklā un sadomātā epizode - pirmizrādes ballīte. Vispār, šo stāstu es vērtētu kā sliktāko.
No atlikušajiem grūti būtu izcelt vislabāko. Man patika visi.
Lasot grāmatu it bieži piemeklē déjà vu sajūta, jo varētu teikt, ka viss, kas notiek ar grāmatas stāstu varoni, kas nepārprotami ir pati Želve, ir noticis arī ar mani, tāpēc grāmatu lasīt ir kā gremdēties atmiņās, brīžiem interesanti, brīžiem arī drusku garlaicīgi.
Bet kopumā - nu labi!
Ļoti dzīvi, ļoti asprātīgi, un, galvenais, nesamāklsoti stāstiņi. Tāda svaiguma un viegluma elpa, kādas jau ilgi pietrūcis latviešu literatūrā. Smalki vērojumi, vietām ļoti precīzas noskaņas. Patīkami lasīt. Tiesa gan, man ir iebildumi un pat viegla alerģija pret pārāk bieži lietotiem kursīviem un verzāļiem nolūkā izcelt un pastiprināt atsevišķu vārdu nozīmi. Tas man šķiet ne pārāk labs stils un zināmā mērā noiets etaps:) Taču, ja to lieto tik konsekventi un nepārnes, es tā ceru, nākamā krājumā, kuru es gribētu sagaidīt, tad to var akceptēt un pieņemt, ka tas ir apzināti lietots koncepts, kurš šai grāmatai pat kaut kā stilistiski piederas.
Kopumā tāds iespaids, ka stāsti radušies no jaunības pierakstiem, iespējams, tai mazajā grāmatiņā, no kuras Kristīne lasīja Dienas balvas pasniegšanas skaipa sižetā. Titulstāstā, kurš man personīgi nelikās vislabākais, pat rodas sajūta, ka autorei ir bijušas zināmas grūtības atteikties no sevis citēšanas, kad tas vairs sižetam un stāsta kopnoskaņai vairs īsti neko papildus nesniedz.
Stāstu ir maz, bet vairāk nemaz arī neprasās, jo, cik tad par TO var rakstīt. Uz grāmatiņas beigām (triptihs "Aktieri") sāk šķist, ka arī autorei ir apnicis un jaunības piezīmju apcirkņi izsmelti. Šai triptihā arī vienīgā, manuprāt, drusku neveiklā un sadomātā epizode - pirmizrādes ballīte. Vispār, šo stāstu es vērtētu kā sliktāko.
No atlikušajiem grūti būtu izcelt vislabāko. Man patika visi.
Lasot grāmatu it bieži piemeklē déjà vu sajūta, jo varētu teikt, ka viss, kas notiek ar grāmatas stāstu varoni, kas nepārprotami ir pati Želve, ir noticis arī ar mani, tāpēc grāmatu lasīt ir kā gremdēties atmiņās, brīžiem interesanti, brīžiem arī drusku garlaicīgi.
Bet kopumā - nu labi!