:
Nu, kā jūs domājiet - atteikties no smaiļiem pavisam? Savos ierakstos es tos, šķiet, sen jau nelietoju, bet komentāros un mazos privātos e-pastiņos roka, kaut vilcinoties, vēl paslīd. It īpaši, ja sarunas biedrs pats lieto smaidiņus - tad atbildēt ar teikumu, kuram strups punkts galā, šķiet teju vai apvainojums vai vismaz nepieklājiba. Tāpēc "smaiļotājiem" atbildu ar smaiļiem, bet nesmaiļotājiem - bez. Mazs kompromiss ir to punktu nelikt, proti, nelikt vispār neko, bet nav saprotams, ar ko šī laipošana valodnieciski būtu nekaitīgāka. Smaidiņus lieto kā savstarpējas it kā neviltotas laipnības apliecinājumu, bet, atšķirīgu viedokļu paušanas gadījumā kā tādu samierniecisku uzsitienu pa plecu: nu ko, paliekam draugi, vecais! Pamazām es sliecos uz to, ka smaidiņš agrāk vai vēlāk ienāks musu literārajā valodā kā zīme, ko pieļaujams lietot privātā sarakstē un sociālajos tīklos tādu emociju izpaušanai kā... u.t.t.
Un varbūt jāliekas mierā un ne tikai nav jākaunas, bet jāsāk to lietot konsekventi un pamazām izstrādājot lietošanas noteikumus. Tiesa gan, es būtu kategoriski pret visādu :D, :p, ;), :-) oficializēšanu kā arī :) lietošanu lietišķajā sarakstē un dokumentos. Es, teiksim, negribētu būt darba ņēmējs, kurš saņem rīkojumu, ar kuru ir atlaists no darba "saskaņā ar DLK x pantu :("
Un vēl man ir interesants novērojums, ka daži cilvēki, kuri privātajā sarakstē līdz smailim konsekventi nekad nenolaižas, twitera formātā to tomēr atļaujas lietot.
Neliela problēma man ir arī ar lielo vai mazo T otrās personas vienskaitļa uzrunā internetā, bet te es principii esmu izlēmusi par labu mazajam t ( izņemot e-pastus gan pagaidām). Attaisnojama man šķiet tikai lielā J lietošana, lai nošķirtu 2. personas daudzskaitli no cieņas izrādīšanas vienskaitļa.
Tomēr pieraduma pēc lielo T, gadās, lietoju vēl arī komentāros.
Bet nu ko, uzrakstījusi šo visu, nolēmu, ka man tomēr par smaiļiem nav taisnība - būšu labāk stilīga un tos nelietošu. Ja vien kāds mani nepārliecinās par pretējo.
Vispār velti tas nodarbina manas domas un kavē rakstīt brīvu un normālu Cibu ( vai tomēr cibu?).
Un varbūt jāliekas mierā un ne tikai nav jākaunas, bet jāsāk to lietot konsekventi un pamazām izstrādājot lietošanas noteikumus. Tiesa gan, es būtu kategoriski pret visādu :D, :p, ;), :-) oficializēšanu kā arī :) lietošanu lietišķajā sarakstē un dokumentos. Es, teiksim, negribētu būt darba ņēmējs, kurš saņem rīkojumu, ar kuru ir atlaists no darba "saskaņā ar DLK x pantu :("
Un vēl man ir interesants novērojums, ka daži cilvēki, kuri privātajā sarakstē līdz smailim konsekventi nekad nenolaižas, twitera formātā to tomēr atļaujas lietot.
Neliela problēma man ir arī ar lielo vai mazo T otrās personas vienskaitļa uzrunā internetā, bet te es principii esmu izlēmusi par labu mazajam t ( izņemot e-pastus gan pagaidām). Attaisnojama man šķiet tikai lielā J lietošana, lai nošķirtu 2. personas daudzskaitli no cieņas izrādīšanas vienskaitļa.
Tomēr pieraduma pēc lielo T, gadās, lietoju vēl arī komentāros.
Bet nu ko, uzrakstījusi šo visu, nolēmu, ka man tomēr par smaiļiem nav taisnība - būšu labāk stilīga un tos nelietošu. Ja vien kāds mani nepārliecinās par pretējo.
Vispār velti tas nodarbina manas domas un kavē rakstīt brīvu un normālu Cibu ( vai tomēr cibu?).