:
Pavadījām ļoti jauku dienu pa "māju", vakarā aizbraucām uz lielisku birmiešu restorānu Bomras, kas atrodas Candolimā. Starp citu, satikām tur sabiedrībā zināmus latviešus, kuri brauc turp ar bērniem katru gadu. Dzīvojot krutā villā pie jūras, un tā, un ar visu apmierināti, bet - vienalga, tur pat aiz žoga tak visi tie mēsli ir, un es nesaprotu, kā to var nemanīt, kā to var izslēgt. Nē, es nu gan otrreiz šurp nebrauktu, lai gan mēs patiešām dzīvojam nomaļus no visa it kā kaut kādā pilnīgi citā pasaulē. Tomēr katru reizi, kad man jānokļūst no brīnišķīgā punkta A uz brīnišķīgo punktu B, man jāredz, kas notiek "tur ārā" un man par to jādomā, un man sabojājas garstāvoklis.
Un runas (šovakar pie galda), ka android telefonu spēlītes apvieno un ļauj saprasties "visas pasaules bērniem", man šķiet ne tikai krietni pārspīlētas, bet pat neētiskas.
Sāk jau gribēties mājās. Un tas labi.
Jā, bet tajā Candolimā, aizmirsu piebilst, bija liels kondicionēts supermārkets, gandrīz kā īsts, un Fabindia veikals ar brīnišķīgiem tekstiliem. Man tikai atkal jādomā, kurš un kur un kādos apstākļos tos darina. Grūti ticēt, ka tik brīnišķīgas lietas varētu tapt gruvešos.
Un runas (šovakar pie galda), ka android telefonu spēlītes apvieno un ļauj saprasties "visas pasaules bērniem", man šķiet ne tikai krietni pārspīlētas, bet pat neētiskas.
Sāk jau gribēties mājās. Un tas labi.
Jā, bet tajā Candolimā, aizmirsu piebilst, bija liels kondicionēts supermārkets, gandrīz kā īsts, un Fabindia veikals ar brīnišķīgiem tekstiliem. Man tikai atkal jādomā, kurš un kur un kādos apstākļos tos darina. Grūti ticēt, ka tik brīnišķīgas lietas varētu tapt gruvešos.