:
Par izrādi P. jau kaut ko uzrakstīja, uzrakstīšu es par pārējo.
Jūras Vārti izremontēti forši, zāle laba, ērta, arī skaņa nav peļama. Un vispār, Ventspils patiešām ir ļoti skaista pilsēta. Īpaši tieši ostasgals, ar vecajām, greizajām, tomēr sakoptajām mājiņām un sirreāli perfekto bruģi. Tad vēl visi tie ziedi, izgaismotās strūklakas un koki... jaunā Pārventas bibliotēka, kurai sanāk katru reizi braukt garām, jo galbeno tiltu remontē.
Bet tai Jūras Vārtu zālē, ēkā, tur prasās teātris. Kāpēc lai nebūtu Ventspils teātris - ir telpas, ir nauda, ir ambīcijas. Kādam jāizmanto!
Bet atpakaļ pie šī vakara. Publika salasījās visāda - sākot ar pašu Plaudi, Kalnu un Lembergu, beidzot ar jaukām tantītēm - pensionārēm, ko pie rokas atveda mazmeitas. Mīļi. Protams - vizuāli viss provinces spožums un posts vienuviet. Zelta un sidraba spīguļi, lētas rotas, visādi kankari, kostīmiņi no dīvānauduma, legingi un vakarkleitas, pērles, puķainie motīvi.
Ar ārzemēm nesajauksi.
Tomēr visnodevīgākā lieta ir mati. Jēziņ, kādi mati! Arbūza krāsā, asiņs krāsā, melni ar blondu skalpu, izdedzinātas biešu krāsas (pie tam nokrāsojusies arī galvas āda), sašķēlusies, nedzīvi, samocīti, ārkārtīgi slikti nogriezti, pārbalināti, ilgviļņaini, taukaini, šķipsnaini, sausi, netīri, nekārtīgi... Neatkarīgi no vecuma - visa palete un visas iespējas. Te pietrūkst epitetu. Es, protams, neesmu perfekcioniste un man pašai ar matiem gadās visādi, bet tā nu patiesi ir viena lieta, kas reāli atšķir "šejieni" no "turienes". Un man šķiet, ka vainīgi ir frizeri. Mums nav labu frizeru, kas māk nogriezt matus un kam pašiem pietiek gaumes cilvēkiem ieteikt normālus risinājumus.
Man tagad ir jauna frizere atkal, un es ceru, ka viss turpmāk būs labi.
Jūras Vārti izremontēti forši, zāle laba, ērta, arī skaņa nav peļama. Un vispār, Ventspils patiešām ir ļoti skaista pilsēta. Īpaši tieši ostasgals, ar vecajām, greizajām, tomēr sakoptajām mājiņām un sirreāli perfekto bruģi. Tad vēl visi tie ziedi, izgaismotās strūklakas un koki... jaunā Pārventas bibliotēka, kurai sanāk katru reizi braukt garām, jo galbeno tiltu remontē.
Bet tai Jūras Vārtu zālē, ēkā, tur prasās teātris. Kāpēc lai nebūtu Ventspils teātris - ir telpas, ir nauda, ir ambīcijas. Kādam jāizmanto!
Bet atpakaļ pie šī vakara. Publika salasījās visāda - sākot ar pašu Plaudi, Kalnu un Lembergu, beidzot ar jaukām tantītēm - pensionārēm, ko pie rokas atveda mazmeitas. Mīļi. Protams - vizuāli viss provinces spožums un posts vienuviet. Zelta un sidraba spīguļi, lētas rotas, visādi kankari, kostīmiņi no dīvānauduma, legingi un vakarkleitas, pērles, puķainie motīvi.
Ar ārzemēm nesajauksi.
Tomēr visnodevīgākā lieta ir mati. Jēziņ, kādi mati! Arbūza krāsā, asiņs krāsā, melni ar blondu skalpu, izdedzinātas biešu krāsas (pie tam nokrāsojusies arī galvas āda), sašķēlusies, nedzīvi, samocīti, ārkārtīgi slikti nogriezti, pārbalināti, ilgviļņaini, taukaini, šķipsnaini, sausi, netīri, nekārtīgi... Neatkarīgi no vecuma - visa palete un visas iespējas. Te pietrūkst epitetu. Es, protams, neesmu perfekcioniste un man pašai ar matiem gadās visādi, bet tā nu patiesi ir viena lieta, kas reāli atšķir "šejieni" no "turienes". Un man šķiet, ka vainīgi ir frizeri. Mums nav labu frizeru, kas māk nogriezt matus un kam pašiem pietiek gaumes cilvēkiem ieteikt normālus risinājumus.
Man tagad ir jauna frizere atkal, un es ceru, ka viss turpmāk būs labi.