:
Draugi, mums te, Miķeļtornī, šonedēļ vairs nekāds karstums un tropiskās naktis nespīd, jāsāk tik kurināt kamīns.
:
Tā kā visas grāmatas Ventspilī bija tik dārgas, nolēmu pārlasīt Kamī "Mēri". To mēs te atradām vecā, pamestā mājā. Tajā ir ieraksts tādā kā vidusskolēna rokrakstā: "Ārija Šēniņa. Miķeļbākā "Jākās". 8. janvārī. 1970.g."
Ārija Šēniņa bija tāda parasta lauku sieva, viņai bija govis, vistas, sakņu dārziņš, kaut kādas puķes, bet neko īpaši jau viņa nepiepūlējās, mājās bija bardaks, pagalms diezgan piedrazots. Viņas vecis gāja jūrā un, protams, mīlēja ieraut. Nekā tāda sevišķa. Meita Regīna ar savu veci (nu kā taču viņu sauca?) dzīvoja blakus mājās, Regīna gan bija īsta dzērāja. Viņa, vieglu dzīvi meklēdama (lai ir kā pilsētā!), vienā brīdī pārvācās dzīvot uz "Zvaigznītes" (tā sauca lokatora kara pilsētiņu) piecstāveni, - tad, kad armijnieki to jau bija pametuši. Vienu brīdi viņa tur strādāja veikalā, uztaisīja milzīgu iztrūkumu, bet kaut kā saimnieks viņai to piedeva. Tas veikals pēc krievu izvākšanās vēl kādu laiku tdarbojās, vietējie brauca iepirkties - tomēr tuvāk kā Ventspils. Un tad situācija tur bija parasti tāda: tu ieej veikalā, tur arī daži plastikāta galdiņi ar krēsliem, kuros iekārtojušies vietējais lokatora zinātnieks zeķēs un pāris ciema dienderu, kas dzer uz krīta, viss piepīpēts, ka cauri neredz, Regīna klanās pie letes. Tu nopērc kaut ko par divi lati, Regīna izsit 200 latus, tad mēģina čeku "alunēt", bet izsit 2000. Tad tu dodies prom ar saviem pirkumiem, tādā garā. Zvaigznītes piecstāvenēs, protams, kanalizācija nestrādāja, un Regīna ar savu veci pamazām piekakāja stāvvadu un pārvācās uz arvien augstāku un agstāku stāvu. Kur naktī tirgojās ar šņabi. Mēs to zinām, paši esam redzējuši. Vēl regīnai bija melna cūka, kura dzivoja bijušajos armijnieku "mazdārziņos", tur Regīna bija sastopama, stāvot melnā, garā samta mētelī ar lielām sudraba pogām, un uz ugunskura maisot cūkēdienu milzīgā čuguna katlā. Acis zili ieēnotas, balinātie mati lepnā zirgastē. Lepnuma viņai netrūka.
Regīnas vīrs nāca no vispār visai inteliģentas ģimenes, nu ļaujiet atcerēties, kā viņus sauca! Vecāki dzīvoja mežā, sieva esot bijusi dikti kārtīga, vecis - gleznotājs diletants, jeb, kā tagad saka, primitīvists.
Nav ne jausmas, kur Regīna un viņas ģimene palika. Patiesībā man viņi visi ļoti patika. Katrā ziņā, mamma Ārija, un viņas vecis, kura priekšvārdu arī vairs neatceros, vecais Šēniņš, abi nomira godīgi un tika apraksti tepat Miķeļtorņa kapos.
Nu jā, es novirzījos no tēmas. Abas tās mājas, tātad, palika pamestas, bet pilnas ar grāmatām un visu padomju laika presi, tai skaitā "Karogiem", "Literatūru un Mākslu", ka tik vēl ne arī "Avotu".
Tur es aizņēmos "Mēri", un pašlaik izlasīju tādu smuku fragmentiņu: Ļaunums pasaulē gandrīz vienmēr rodas no neizpratnes, un ar labu gribu, ja tai pietrūkst izpratnes, var nodarīt tikpat daudz posta kā ar ļaunprātību. Cilvēki ir vairāk labi nekā ļauni, un, īstenībā, te nav nekādas problēmas. Bet viņi vairāk vai mazāk neizprot, un to mēdz saukt par tikumu vai netikumu; visbezcerīgākais netikums ir neizpratne, kas iedomājas visu zinām"
Upd. Vangrovs. Regīnas vīrs nāca no Vangroviem.
Ārija Šēniņa bija tāda parasta lauku sieva, viņai bija govis, vistas, sakņu dārziņš, kaut kādas puķes, bet neko īpaši jau viņa nepiepūlējās, mājās bija bardaks, pagalms diezgan piedrazots. Viņas vecis gāja jūrā un, protams, mīlēja ieraut. Nekā tāda sevišķa. Meita Regīna ar savu veci (nu kā taču viņu sauca?) dzīvoja blakus mājās, Regīna gan bija īsta dzērāja. Viņa, vieglu dzīvi meklēdama (lai ir kā pilsētā!), vienā brīdī pārvācās dzīvot uz "Zvaigznītes" (tā sauca lokatora kara pilsētiņu) piecstāveni, - tad, kad armijnieki to jau bija pametuši. Vienu brīdi viņa tur strādāja veikalā, uztaisīja milzīgu iztrūkumu, bet kaut kā saimnieks viņai to piedeva. Tas veikals pēc krievu izvākšanās vēl kādu laiku tdarbojās, vietējie brauca iepirkties - tomēr tuvāk kā Ventspils. Un tad situācija tur bija parasti tāda: tu ieej veikalā, tur arī daži plastikāta galdiņi ar krēsliem, kuros iekārtojušies vietējais lokatora zinātnieks zeķēs un pāris ciema dienderu, kas dzer uz krīta, viss piepīpēts, ka cauri neredz, Regīna klanās pie letes. Tu nopērc kaut ko par divi lati, Regīna izsit 200 latus, tad mēģina čeku "alunēt", bet izsit 2000. Tad tu dodies prom ar saviem pirkumiem, tādā garā. Zvaigznītes piecstāvenēs, protams, kanalizācija nestrādāja, un Regīna ar savu veci pamazām piekakāja stāvvadu un pārvācās uz arvien augstāku un agstāku stāvu. Kur naktī tirgojās ar šņabi. Mēs to zinām, paši esam redzējuši. Vēl regīnai bija melna cūka, kura dzivoja bijušajos armijnieku "mazdārziņos", tur Regīna bija sastopama, stāvot melnā, garā samta mētelī ar lielām sudraba pogām, un uz ugunskura maisot cūkēdienu milzīgā čuguna katlā. Acis zili ieēnotas, balinātie mati lepnā zirgastē. Lepnuma viņai netrūka.
Regīnas vīrs nāca no vispār visai inteliģentas ģimenes, nu ļaujiet atcerēties, kā viņus sauca! Vecāki dzīvoja mežā, sieva esot bijusi dikti kārtīga, vecis - gleznotājs diletants, jeb, kā tagad saka, primitīvists.
Nav ne jausmas, kur Regīna un viņas ģimene palika. Patiesībā man viņi visi ļoti patika. Katrā ziņā, mamma Ārija, un viņas vecis, kura priekšvārdu arī vairs neatceros, vecais Šēniņš, abi nomira godīgi un tika apraksti tepat Miķeļtorņa kapos.
Nu jā, es novirzījos no tēmas. Abas tās mājas, tātad, palika pamestas, bet pilnas ar grāmatām un visu padomju laika presi, tai skaitā "Karogiem", "Literatūru un Mākslu", ka tik vēl ne arī "Avotu".
Tur es aizņēmos "Mēri", un pašlaik izlasīju tādu smuku fragmentiņu: Ļaunums pasaulē gandrīz vienmēr rodas no neizpratnes, un ar labu gribu, ja tai pietrūkst izpratnes, var nodarīt tikpat daudz posta kā ar ļaunprātību. Cilvēki ir vairāk labi nekā ļauni, un, īstenībā, te nav nekādas problēmas. Bet viņi vairāk vai mazāk neizprot, un to mēdz saukt par tikumu vai netikumu; visbezcerīgākais netikums ir neizpratne, kas iedomājas visu zinām"
Upd. Vangrovs. Regīnas vīrs nāca no Vangroviem.