:
Ziniet, man ir bēdīgi. Var jau būt, ka tas dēļ tā lietus un pelēkā rīta aiz loga. Bet man jādomā par to, ka sapņi var arī nepiepildīties. Un par to, ka es nekādi nespēju palīdzēt saviem bērniem. Un par to, ka mani žņaudz nost atbildība un mūžīga vainas sajūta - pret visiem. Es neesmu laba. Es neesmu ne pietiekami laba māte, ne pietiekami laba rakstniece, ne pietiekami laba uzņēmuma vadītāja (sauksim to tā). Viss, kas man ir, nav noplenīts, bet uzdāvināts - tā man liekas. Gan mīlestība, gan nauda. Reizēm man liekas, ka es vispār nekas neesmu - jā, nekas tāds formulējams, nekas par visiem simts, nu labi, kaut vai deviņdesmit procentiem īsts. Es cenšos. Bet tas nav attaisnojums.
Jā, un vēl man šobrīd ļoti sāp sirds par puiku. Es taču zinu, es atceros, cik drausmīgas ciešanas viņa gados sagādā draugu nodevība. Tieši tā mēs to bērnībā saucam - nodevība. Lai gan ar īstu nodevību tam nav nekāda sakara. Tā ir tikai parastā trijstūra situācija, svaru situācija, kurā divi ir katrs savā svaru kausā, bet trešais - vienalga, emociju vai pavisam prozaisku interešu vadīts, mēģina noturēties ar katru kāju savā. Bet es zinu, kā sāp. Zinu, kā tā pasaule iet bojā, reizē ar pirmo vilšanos. Ar uzticības zudumu. Es atceros, kā raudāju dēļ Birutas.
Tas nebūt nav mazāk dramatiski kā vēlāk, pieaugušo dzīvē, zaudēt uzticību mīļotajam cilēkam. Uzticēšanos.
Jā, un vēl man šobrīd ļoti sāp sirds par puiku. Es taču zinu, es atceros, cik drausmīgas ciešanas viņa gados sagādā draugu nodevība. Tieši tā mēs to bērnībā saucam - nodevība. Lai gan ar īstu nodevību tam nav nekāda sakara. Tā ir tikai parastā trijstūra situācija, svaru situācija, kurā divi ir katrs savā svaru kausā, bet trešais - vienalga, emociju vai pavisam prozaisku interešu vadīts, mēģina noturēties ar katru kāju savā. Bet es zinu, kā sāp. Zinu, kā tā pasaule iet bojā, reizē ar pirmo vilšanos. Ar uzticības zudumu. Es atceros, kā raudāju dēļ Birutas.
Tas nebūt nav mazāk dramatiski kā vēlāk, pieaugušo dzīvē, zaudēt uzticību mīļotajam cilēkam. Uzticēšanos.