:
Man jaauzraksta shodien, jo riit Riiga un laiks ieskries melnajaa caurumaa.
Kaada bija peedeejaa diena.
Dzidraakaa diena shais divaas nedeeljaas. Taali, taali viss redzams, katra koka lapinja.
Gaaju pa citu celju uz Morcoti. Ne pa kalna kori, ne pa to taku, kas noved oliivdaarzos, bet visu laiku pa kalna rietumu malu, gar krauju. Apakshaa ezers liichu lochu, kalni otraa pusee, zalji, zili un melni, un pie horizonta - saules apspiideetas, sniegotas virsotnes. Un pilniigs klsusums, tikai kaut kur dzilji lejaa, kaadaa no ciematiem, dobji rej suns.
Tad gadiijaas pa celjam viena gjimene. Teevs pa priekshu, mamma ar dieviem beerniem, puisiiti un meieteniiti pie rokas, drusku nopakalj. Un vinji dziedaaja, taa mamma ar beerniem! Tik skaistaas, dzidraas balsiis, tik skoloti, nu gluzhi kaa no Eedelveisa! Ilgi gaaju aiz muguras, gaaju un klausiijos.
No Alpe Vicania taalaak lejaa pa bezgaliigaam kaapneem, kaadas 40 minuutes pa kaapneem vien, -
saakumaa taadas rupji brugjeetas, leezenas, veelaak, uz beigaam, jau ar akmens plaaksneem
klaatas un vietaam ljoti staavas. Kaapnes noveda tieshi pie skaistaas Madonnas del
Sosso bazniicas. Taa peekshnji paveras priekshaa kaa briinums. Un kaads skats uz ezeru, uz pilseetinju lejaa, uz visiem tiem gandriiz tropiskajiem kokiem un cipreseem. Un ezers, ne taa kaa Lugano, bet zaljsh, dzidri zaljsh. Ilgi tutr sabiju.
Aa, veel aizmirsu pateikt, ka pie Madonnas D' Ongero, kura pa celjam, tikai pusstundu no muusu maajas, atkal skatiijos pa restoto lodzinju. Un, padomaa,- Madonnas teela tachu vairs nebija. Tas skats, ko redzeeju ieprieksheejaa reizee, tas bija peec taa 30 priesteru dievkalpojuma,kad Madonnas statuja bijusi novietota bazniicas viduu un izpushkjota lillijaam. Varbuut pat labi... tas paliks kaa briinums atminjaa.
Jaa, un tad nokaapu lejaa Morcotee, izstaigaaju ielinjas, paseedeeju
kafejniicaa. Celjsh kopaa prasiija gandriiz 3 stundas, vairaak kaa pagaajshgad, vai nu taalaaks vai arii taapeec, ka nesteidzos un vietaam kaveejos ilgaak.
Visu ar baudu, un leeni, un bez steigas, un visu laiku ar pusaiztureetu elpu no skaistuma. >Jaa, nu nevar izstaastiit to dienu.
Ar autobusu aizbraucu atpakalj uz Lugano, no Lugano uz Caronu. Un tad peec laicinja atkal uz Lugano, satikt Lindu un Andri.
Pirmo reizi braucu lejaa ar autobusu kreeslaa, veel rieta saulei apspiidot kalnu virsotnes. Briidii, kad ugunis kalnu ciematos un lejaa pilseetaa jau mirdz, bet nav tikai zvaigzniishu virtenes, jo tu redzi arii maajas un kokus, un eenas.
Bet Lugano piektdienas vakaraa, izraadaas, nemaz nav mirusi. Tirgus, knjada, njogu njegu, kaut kaadas nojumes un galdi ar taadaam kaa lauku virtuveem, visur smarzho peec eediena, liist viins un alus, katraa krogaa kaads dzied itaalju shlaagerus, ar ielu malaam tirgo visu - desas un sierus, shkjinkjus, maizi un ievaariijumus, saldumus, ceptus kastanjus, suveniirus. Taa izmaniijushaas shauraas ielinjas, ka gandriiz apmaldiijos un ar puuleem atradu celju uz funikulieri - tur augshaa pie stacijas mums bija randinjhs norunaats.
Nu ja, un tad restoraans, garshiigi eedieni, labas sarunas. Andris tikko atgriezies no Riigas, drusku nomaakts. Par 9 Ls izraavis zobu - te, Shveicee tas maksaatu 600 CHF. Nav Shveice sapnju zeme, nav.
Un, padomaa, Andrim, katolju praavestam, teologam, Riigaa pilniigi nejaushi pienaaksuhi klaat no kaadas Tv un uzdevushi jautaajumu: vai cilveeks visu var pats, vai arii vinjam vajadziiga Dieva paliidziiba?
Atpakljceljaa klusa muuzika automashiinaa, Anette Peacock, ko Lindai ierakstiiju. Un atvadas, atvadas no Caronas. Un jaukiem cilveekiem. Andris shkjiroties teica: lai Dievs tev paliidz.
Veel pie maajas vaartiem ieelpoju rudeniigo nakts gaisu, pavisam citaadu kaa Latvijaa, un tomeer kaut kas tajaa smmarzhaa bija taads, kas lika sailgoties peec Mikjeljtornja. Tagad, rudenii.
Kaada bija peedeejaa diena.
Dzidraakaa diena shais divaas nedeeljaas. Taali, taali viss redzams, katra koka lapinja.
Gaaju pa citu celju uz Morcoti. Ne pa kalna kori, ne pa to taku, kas noved oliivdaarzos, bet visu laiku pa kalna rietumu malu, gar krauju. Apakshaa ezers liichu lochu, kalni otraa pusee, zalji, zili un melni, un pie horizonta - saules apspiideetas, sniegotas virsotnes. Un pilniigs klsusums, tikai kaut kur dzilji lejaa, kaadaa no ciematiem, dobji rej suns.
Tad gadiijaas pa celjam viena gjimene. Teevs pa priekshu, mamma ar dieviem beerniem, puisiiti un meieteniiti pie rokas, drusku nopakalj. Un vinji dziedaaja, taa mamma ar beerniem! Tik skaistaas, dzidraas balsiis, tik skoloti, nu gluzhi kaa no Eedelveisa! Ilgi gaaju aiz muguras, gaaju un klausiijos.
No Alpe Vicania taalaak lejaa pa bezgaliigaam kaapneem, kaadas 40 minuutes pa kaapneem vien, -
saakumaa taadas rupji brugjeetas, leezenas, veelaak, uz beigaam, jau ar akmens plaaksneem
klaatas un vietaam ljoti staavas. Kaapnes noveda tieshi pie skaistaas Madonnas del
Sosso bazniicas. Taa peekshnji paveras priekshaa kaa briinums. Un kaads skats uz ezeru, uz pilseetinju lejaa, uz visiem tiem gandriiz tropiskajiem kokiem un cipreseem. Un ezers, ne taa kaa Lugano, bet zaljsh, dzidri zaljsh. Ilgi tutr sabiju.
Aa, veel aizmirsu pateikt, ka pie Madonnas D' Ongero, kura pa celjam, tikai pusstundu no muusu maajas, atkal skatiijos pa restoto lodzinju. Un, padomaa,- Madonnas teela tachu vairs nebija. Tas skats, ko redzeeju ieprieksheejaa reizee, tas bija peec taa 30 priesteru dievkalpojuma,kad Madonnas statuja bijusi novietota bazniicas viduu un izpushkjota lillijaam. Varbuut pat labi... tas paliks kaa briinums atminjaa.
Jaa, un tad nokaapu lejaa Morcotee, izstaigaaju ielinjas, paseedeeju
kafejniicaa. Celjsh kopaa prasiija gandriiz 3 stundas, vairaak kaa pagaajshgad, vai nu taalaaks vai arii taapeec, ka nesteidzos un vietaam kaveejos ilgaak.
Visu ar baudu, un leeni, un bez steigas, un visu laiku ar pusaiztureetu elpu no skaistuma. >Jaa, nu nevar izstaastiit to dienu.
Ar autobusu aizbraucu atpakalj uz Lugano, no Lugano uz Caronu. Un tad peec laicinja atkal uz Lugano, satikt Lindu un Andri.
Pirmo reizi braucu lejaa ar autobusu kreeslaa, veel rieta saulei apspiidot kalnu virsotnes. Briidii, kad ugunis kalnu ciematos un lejaa pilseetaa jau mirdz, bet nav tikai zvaigzniishu virtenes, jo tu redzi arii maajas un kokus, un eenas.
Bet Lugano piektdienas vakaraa, izraadaas, nemaz nav mirusi. Tirgus, knjada, njogu njegu, kaut kaadas nojumes un galdi ar taadaam kaa lauku virtuveem, visur smarzho peec eediena, liist viins un alus, katraa krogaa kaads dzied itaalju shlaagerus, ar ielu malaam tirgo visu - desas un sierus, shkjinkjus, maizi un ievaariijumus, saldumus, ceptus kastanjus, suveniirus. Taa izmaniijushaas shauraas ielinjas, ka gandriiz apmaldiijos un ar puuleem atradu celju uz funikulieri - tur augshaa pie stacijas mums bija randinjhs norunaats.
Nu ja, un tad restoraans, garshiigi eedieni, labas sarunas. Andris tikko atgriezies no Riigas, drusku nomaakts. Par 9 Ls izraavis zobu - te, Shveicee tas maksaatu 600 CHF. Nav Shveice sapnju zeme, nav.
Un, padomaa, Andrim, katolju praavestam, teologam, Riigaa pilniigi nejaushi pienaaksuhi klaat no kaadas Tv un uzdevushi jautaajumu: vai cilveeks visu var pats, vai arii vinjam vajadziiga Dieva paliidziiba?
Atpakljceljaa klusa muuzika automashiinaa, Anette Peacock, ko Lindai ierakstiiju. Un atvadas, atvadas no Caronas. Un jaukiem cilveekiem. Andris shkjiroties teica: lai Dievs tev paliidz.
Veel pie maajas vaartiem ieelpoju rudeniigo nakts gaisu, pavisam citaadu kaa Latvijaa, un tomeer kaut kas tajaa smmarzhaa bija taads, kas lika sailgoties peec Mikjeljtornja. Tagad, rudenii.