: nierakmeņi
-Izrādes laikā man divas reizes palika slikti, - sparīgi žestikulēdams, pietvīcis, sasvīdis kliedz teātra direktors. Viņš runā jau ilgi, neviens cits pie vārda netiek,neviens pat nemēģina. Viņa stāstā pa skatuvi šķīst asinis, sperma un urīns, gar stikla sienām tek smadzenes.
-Nē, man tiešām divas reizes palika slitki! - viņš sajūsmināts atkārto, - bet tas ir tas, ko publika šodien gaida, - šoku! Pārsteigumu!
Visi klusē.
-Tad man nav tur ko iet, - beidzot bēdīgi saka sūtnis.- Man jau tā pat ir slikti.
-Man vispār vienmēr ir slikti, - viņš atkārto pēc mazas pauzes.
Sūtnis, atšķirībā no direktora, runā klusi, tomēr visi viņu sadzird.
Sūtnim ir pelēcīgi dzeltena sejas krāsa un tumši loki zem acīm. Viņš ir simpātisks. (Viņam nav pārāk dārgas kurpes kājās. Valsts sekretāram ir daudz dārgākas, nemaz nerunājot par teātra direktoru.)
-Nierakmeņi, - sūtnis, pagriezies pret mani, ar lielu uzticēšanos saka un noliek uz galda saņurcītu salveti. Liekas, viņš ilgi gaidījis brīdi, lai beidzot skaļi to pateiktu: nierakmeņi.
Tad tāpēc, es nodomāju, viņš ir tā pārvērties.
Pirms divpadsmit gadiem, viņš spēlēja ģitāru un diezgan nepareizi, bet sirsnīgi dziedāja.
kopš tā laika taisījis spožu karjeru, šodien viņš izskatās sakauts.
-Man laikam jāsasveicinās ar mesjē X, - sūtnis apātiski saka. Bez mazākā entuziasma.
-Jā, - es atbildu. Un, nezinādama, ko vēl lai piebilst, neveikli pajokoju:
-Tāds darbs.
-Bet vispirms es vēl aiziešu tur.
Sūtnis stīvi pieceļas kājās un, līkumodams starp galdiem, saspringtā gaitā, maziem solīšiem attālinās tualetes virzienā.
Vēlāk, vakara gaitā, viņš šo gājienu atkārto vēl vairākas reizes. Līdz beizdot, klusi un nezukrītoši atvadījies ("man vēl jāiet pie poļiem"- tā pati apātija balsī - "jau kādu stundu kā bija tur jābūt") pazūd. Atstājis nepaēstu brīnumaino desertu.
Viņa skumjais skatiens. Viņa nogurusī mugura.
Viņa nierakmeņi.
Tie tagad guļ man uz sirds.
-Izrādes laikā man divas reizes palika slikti, - sparīgi žestikulēdams, pietvīcis, sasvīdis kliedz teātra direktors. Viņš runā jau ilgi, neviens cits pie vārda netiek,neviens pat nemēģina. Viņa stāstā pa skatuvi šķīst asinis, sperma un urīns, gar stikla sienām tek smadzenes.
-Nē, man tiešām divas reizes palika slitki! - viņš sajūsmināts atkārto, - bet tas ir tas, ko publika šodien gaida, - šoku! Pārsteigumu!
Visi klusē.
-Tad man nav tur ko iet, - beidzot bēdīgi saka sūtnis.- Man jau tā pat ir slikti.
-Man vispār vienmēr ir slikti, - viņš atkārto pēc mazas pauzes.
Sūtnis, atšķirībā no direktora, runā klusi, tomēr visi viņu sadzird.
Sūtnim ir pelēcīgi dzeltena sejas krāsa un tumši loki zem acīm. Viņš ir simpātisks. (Viņam nav pārāk dārgas kurpes kājās. Valsts sekretāram ir daudz dārgākas, nemaz nerunājot par teātra direktoru.)
-Nierakmeņi, - sūtnis, pagriezies pret mani, ar lielu uzticēšanos saka un noliek uz galda saņurcītu salveti. Liekas, viņš ilgi gaidījis brīdi, lai beidzot skaļi to pateiktu: nierakmeņi.
Tad tāpēc, es nodomāju, viņš ir tā pārvērties.
Pirms divpadsmit gadiem, viņš spēlēja ģitāru un diezgan nepareizi, bet sirsnīgi dziedāja.
kopš tā laika taisījis spožu karjeru, šodien viņš izskatās sakauts.
-Man laikam jāsasveicinās ar mesjē X, - sūtnis apātiski saka. Bez mazākā entuziasma.
-Jā, - es atbildu. Un, nezinādama, ko vēl lai piebilst, neveikli pajokoju:
-Tāds darbs.
-Bet vispirms es vēl aiziešu tur.
Sūtnis stīvi pieceļas kājās un, līkumodams starp galdiem, saspringtā gaitā, maziem solīšiem attālinās tualetes virzienā.
Vēlāk, vakara gaitā, viņš šo gājienu atkārto vēl vairākas reizes. Līdz beizdot, klusi un nezukrītoši atvadījies ("man vēl jāiet pie poļiem"- tā pati apātija balsī - "jau kādu stundu kā bija tur jābūt") pazūd. Atstājis nepaēstu brīnumaino desertu.
Viņa skumjais skatiens. Viņa nogurusī mugura.
Viņa nierakmeņi.
Tie tagad guļ man uz sirds.