: pretim pavasarim
Izlasīju, kā arteck aizvilināja uz Jūrmalu mānīgi siltā pavasarīgā vakara vēsma no atvērta loga, un atcerējos:
daudzus gadus, gad Poga vēl bija maza, mēs katru pavasari devāmies eksursijā "pretim pavasarim" - paši to tā nosaucām, ironiski, laikam pēc kādas otrās reizes, kad jutām, ka šis pasākums patvaļīgi kļūst tradicionāls un regulārs.
Tas nekad netika iepriekš plānots, nekad, un neko daudz nebija atkarīgs ne no mūsu darba, jo abi nekur tā īsti nopietni nestrādājām, skaitījāmies tādi kā brīvmāklsinieki, ne no Pogas mācību stundām, jo man vienmēr licies, ka viens labs izbraukums kopā ar vecākiem ir simtreiz svarīgāks par jebkuru skolas dienu, pat ja kontroldarbs tajā dienā rakstāms. Un, ja kāds skolotājs to nesaprot, tad pats vainīgs, mēs tādam uzšķaudam no piektā stāva.
Parasti šie braucieni sākās tieši tā - paverot logu un sajūtot saulīti sejā vai saožot lipīgi saldu pumpuru vai atkūstošas zemes smaržu. Tolaik mēs dzīvojām Pārdaugavā, mājā, kurai bija pagalms, liela, veca liepa, rinda papeļu gar ielu, šķūnīšī, malkas grēdas, dažas panīkušas puķu dobes gar pirmā stāva logiem.
Mēs cēlāmies diezgan vēlu, kā jau cilvēki, kuriem nekur noteiktā laikā nav jābūt, un diena varēja būt jau krietni iesilusi, kad es, atverot logu, sajutu šo gaisa, gaismas un smaržu aicinājumu, un tad es teicu: klau, man liekas, laiks doties pretim pavasarim.
Un mēs ātri sametām somā šādas tādas mantas, pasaucām Pogu no pagalma, ja bija brīvdiena: eūūū, Poga, nāc mājās, brauksim pretim pavasarim! (gaviles).
Ja Poga bija skolā, mēs vienkārši nobraucām garām un ar kādu sadomātu ieganstu izsaucām viņu ārā no stundām, un prom.
Kur deguns rāda, uz divām, trim, četrām dienām.
Bez rūpju un brīvi kā putni gaisā.
Nekad mēs neesam braukuši pretim zelta rudenim, rudens atnāk pats.
Izlasīju, kā arteck aizvilināja uz Jūrmalu mānīgi siltā pavasarīgā vakara vēsma no atvērta loga, un atcerējos:
daudzus gadus, gad Poga vēl bija maza, mēs katru pavasari devāmies eksursijā "pretim pavasarim" - paši to tā nosaucām, ironiski, laikam pēc kādas otrās reizes, kad jutām, ka šis pasākums patvaļīgi kļūst tradicionāls un regulārs.
Tas nekad netika iepriekš plānots, nekad, un neko daudz nebija atkarīgs ne no mūsu darba, jo abi nekur tā īsti nopietni nestrādājām, skaitījāmies tādi kā brīvmāklsinieki, ne no Pogas mācību stundām, jo man vienmēr licies, ka viens labs izbraukums kopā ar vecākiem ir simtreiz svarīgāks par jebkuru skolas dienu, pat ja kontroldarbs tajā dienā rakstāms. Un, ja kāds skolotājs to nesaprot, tad pats vainīgs, mēs tādam uzšķaudam no piektā stāva.
Parasti šie braucieni sākās tieši tā - paverot logu un sajūtot saulīti sejā vai saožot lipīgi saldu pumpuru vai atkūstošas zemes smaržu. Tolaik mēs dzīvojām Pārdaugavā, mājā, kurai bija pagalms, liela, veca liepa, rinda papeļu gar ielu, šķūnīšī, malkas grēdas, dažas panīkušas puķu dobes gar pirmā stāva logiem.
Mēs cēlāmies diezgan vēlu, kā jau cilvēki, kuriem nekur noteiktā laikā nav jābūt, un diena varēja būt jau krietni iesilusi, kad es, atverot logu, sajutu šo gaisa, gaismas un smaržu aicinājumu, un tad es teicu: klau, man liekas, laiks doties pretim pavasarim.
Un mēs ātri sametām somā šādas tādas mantas, pasaucām Pogu no pagalma, ja bija brīvdiena: eūūū, Poga, nāc mājās, brauksim pretim pavasarim! (gaviles).
Ja Poga bija skolā, mēs vienkārši nobraucām garām un ar kādu sadomātu ieganstu izsaucām viņu ārā no stundām, un prom.
Kur deguns rāda, uz divām, trim, četrām dienām.
Bez rūpju un brīvi kā putni gaisā.
Nekad mēs neesam braukuši pretim zelta rudenim, rudens atnāk pats.