:
Aizvakar vakarā, kamēr bijām uz kino (Nelaimīgo notikumu virtene, jeb kā viņu tur sauc, man ļoti patika, stilīga filmiņa), jā, tamēr Dzuba piečurāja mobilo guļamo matracīti, uz kura guļa Annele, kad paliek pa nakti, vai Poga ar Antonu. Tāpēc nostiepām no 19. dzīvokļa vecu pusotrguļamo tahtu, ko nolēmām nolikt melnā dīvāna vietā šķībajā istabā. Vakar no rīta piecēlāmies agri, paēdām, prātojām, kur likt to melno dīvānu no šķībās istabas, tāds pussalauzts, lāga pat viens cilvēks uz viņa nevar gulēt, drēbe pieaugusi suņa spalvām tā, ka ne notīrīt. Gandrīz likās, ka dīvāns jāmet ārā, bet tāds jauks rīts bija, saulains, uznāca pēkšņa iedvesma, samērījām virtuves gala sienu, aizbīdījām uz malu bufetīti, lielo grīdas vāzi pārvietojām koridorā, un blakus bufetītei ievilkām to veco hlama dīvānu. Iztīrījām saplvas, cik nu var, čeholus (šausmas, kā tos sauc latviski - pārvalki?) ielikām veļas mašīnā. Aizbraucām uz tirgu, nopirkām teļa gaļu,- cepeti un ribiņas, kāpostus, kāļus, jaunos redīsus, gurķus, lauku biezpienu paskai, lauku krējumu saldo, dilles, kinzu, lasi, ikrus, mazu privāto ķimeņu sieriņu, zaļo sviestu pie tās pašas tantes un 6 zirņu pikas. Sieva, kura tirgo biezpienu un krējumu, ierodas tikai ap 12-13, un pircēji uz viņu jau gaida, Matīsa tirgū piena paviljonā jau privāto tikpat kā nav, tagad arī bija atvedusi tikai kādas sešas kastītes biezpiena, pirms mums viena paņēm 2 kg, es paņēmu 3kg (2 paskai, vienu tāpat ēšanai), jā, kartupeļus vēl arī tur nopirkām. Tad aizbraucām līdz Dominai, nopirku trīs spilvendrānas un spilventiņus "jaunajam" virtuves dīvānam, skābo krējumu, pienu, kefīru, kafiju, vīnu, šampanieti (mums Lieldienās vienmēr brokastīs šampanietis), ābolus, bumbierus, nektarīnus, ūdeni, sulu, pamperus, cukuru, miltus, kartupeļu cieti, piecgraudu pārslas, mandeles, žāvētas aprikozes, rozīnes, sviestu, cepamo margarīnu, citronus, karpas ruleti, maizi, neatceros, ko vēl. Paēdām tur pat "Vairāk saules", atbraucām mājās, izžāvējām pārvalkus (sauksim tos tā), sastutējām to dīvānu, salikām spilvenus, 3 vecos + 3 jaunos, raibi un smuki izskatās, milzīgi omulīgs tas ķēķis tagad; tad atveda Anneli, P aizbrauca pēc Antona, atnāca maya ar aptieku, apspriedām ceļojumu, maya un aptieka aizgāja, pārradās puika no slēpošanas, salikām mazos bērnus gulēt, tad es vēl sakapāju mīklu krēmšnitēm un uztaisīju pasku. Tā līdz kādiem diviem.
Antons mani pamodināja 6os no rīta, un man uzreiz sākās sāpes, domāju - pavadīšu Lieldienas slimnīcā, pāris reizes aizmigu uz mirklīti, tā līdz 9iem mocījos, tad zvanīju ārstam, tas aizdzina mani uz sonogrāfiju, uz slimnīcu, par laimi, nesūtīja, pa ceļam no dakteriem sapirku puķes - baltas un dzeltenas narcises, baltas tulpes, sniegpulskteņus un pūpolus, sāpes pa to laiku arī aprima, atnācu mājās, sāku šmorēt teļu pusdienām, nogurumā teļu ieliku šmorēties neapceptu, dabūju vilkt ārā un apcept, paralēli ar visiem trim bērniem krāsojām olas, teļa buljonā novārīju burkānus un kāpostus, kāļi bija bojāti, nācās izmest, kartupeļus vārīju atsevišķi, puķukāpostus arī, tos pēc tam vēl apcepu. Uz pusdienām ieradās Poga, paēdām, novācām, izgulējām dienvidu, piecēlāmies, krāsojām olas, puika saplēsa kādas sešas, tad izcepu krēmšnitēm mīklas plāksnes, savārīju krēmu, vēl jāsaputo sviests, jāsajauc ar vārīto masu, jāiesmērē tai kūkā un jāliek nostāvēties. Bet nebūs laba, margarīns mūsdienās nav vairs kā agrāk, mīkla neiznāk tik trausla.
Vēl daudz darba, jāsāk atkal rosīties.
Skanēja mums pa dienu Sardīnijas Lieldienu baznīcas mūzika. Kaut kas baisi mežonīgs, ar tādām kā rīkles skaņām, pilnīgi nedzirdētā valodā, ja nebūtu virsū rakstīts - nekad neticētu, ka tā mūzika nāk no kādas vidusjūras salas. Arī bildītes tai diskā - uguns, kas noposta visu, un Kristus tik reāli nomocīts. Un puķu kalni, palmu lapas, ziediem rotātas laivas. Tā ļoti pagāniski.
Nu ja, un tad rīt tās Lieldienas.
Antons mani pamodināja 6os no rīta, un man uzreiz sākās sāpes, domāju - pavadīšu Lieldienas slimnīcā, pāris reizes aizmigu uz mirklīti, tā līdz 9iem mocījos, tad zvanīju ārstam, tas aizdzina mani uz sonogrāfiju, uz slimnīcu, par laimi, nesūtīja, pa ceļam no dakteriem sapirku puķes - baltas un dzeltenas narcises, baltas tulpes, sniegpulskteņus un pūpolus, sāpes pa to laiku arī aprima, atnācu mājās, sāku šmorēt teļu pusdienām, nogurumā teļu ieliku šmorēties neapceptu, dabūju vilkt ārā un apcept, paralēli ar visiem trim bērniem krāsojām olas, teļa buljonā novārīju burkānus un kāpostus, kāļi bija bojāti, nācās izmest, kartupeļus vārīju atsevišķi, puķukāpostus arī, tos pēc tam vēl apcepu. Uz pusdienām ieradās Poga, paēdām, novācām, izgulējām dienvidu, piecēlāmies, krāsojām olas, puika saplēsa kādas sešas, tad izcepu krēmšnitēm mīklas plāksnes, savārīju krēmu, vēl jāsaputo sviests, jāsajauc ar vārīto masu, jāiesmērē tai kūkā un jāliek nostāvēties. Bet nebūs laba, margarīns mūsdienās nav vairs kā agrāk, mīkla neiznāk tik trausla.
Vēl daudz darba, jāsāk atkal rosīties.
Skanēja mums pa dienu Sardīnijas Lieldienu baznīcas mūzika. Kaut kas baisi mežonīgs, ar tādām kā rīkles skaņām, pilnīgi nedzirdētā valodā, ja nebūtu virsū rakstīts - nekad neticētu, ka tā mūzika nāk no kādas vidusjūras salas. Arī bildītes tai diskā - uguns, kas noposta visu, un Kristus tik reāli nomocīts. Un puķu kalni, palmu lapas, ziediem rotātas laivas. Tā ļoti pagāniski.
Nu ja, un tad rīt tās Lieldienas.