: Bezjēdzīga gaušanās, uz kuru
ikviens iepostēs: mņe bi vaši probļemi...
B.v. ar puiku rīt brauc slēpot, līdz nākamās nedēļas beigām. Tad nu sapņoju par klusu mājas mieru, vēliem rītiem un netraucētiem vakariem. Pat no vismīļākā bērna kādreiz gribas atpūsties. Bet kas tev deva. Paskatos kalendārā un secinu:
-sestdienu es nogulēšu, jo no rīta 6.00 vedīšu šos uz lidostu, bet pēc tam likšos atpakaļ gultā (īpaši, ja ņem vērā šovakara pasākumu, citādi nemaz nevar būt), vajadzētu vien paspēt apskatīties Bišofa un Kluča un tā lietuviešu fotogrāfa izstādi;
-svētdien man jāiepērkas un jāgatavo pusdienas, jo ciemos ieradīsies tādi kā radi ne radi;
-pirmdien jāatrod dāvana mammai, vakarā jāsvin viņas dzimšanas diena ar visai interesantiem, bet drusku jau apnikušiem tantukiem;
-otrdien vakarā zināmais pasākums Zirgu Pastā;
-trešdien jābrauc tikties ar lasītājiem uz Limbažu bibliotēku;
-ceturtdien tā kā brīvs (bet gan jau kaut kas atgadīsies);
-piektdien jābrauc tikties ar lasītājiem uz Gulbeni, pie tam jau agri no rīta.
Šķiet, kaut kas paredzēts arī sestdien, tikai vairs neatceros, kas tieši.
Visam tam pa vidu nekur nepaliek, protams, arī ierastie darba pienākumi.
Vēl man vajadzētu nopirkt sev kādu apģērba gabalu, jo tievajiem esmu par resnu, resnajiem - par tievu, līdz ar to pilns skapis ar drēbēm, kuras man neder. Laiks ir, nauda ir, taču klimatiskie apstākļi un tas, ka nesaprotu, kurp doties kaut ko meklēt, mani attur no jebkādas aktivitātes šai virzienā.
Vakar pirms tizlās pirmizrādes izgāzu uz grīdas gandrīz visu skapja saturu. Goda vārds, beigās uzvilku mājas bikses un jaciņu, ar devīzi: "kad nav, tad nav". (Un jau agrāk minēto: "man ir pietiekami daudz naudiņas, lai atļautos ģērbties slikti").
Jā, ar tām biksēm un jaciņu es stāvu pie plīts un vārtos pa gultu. Jaciņai ir arī daži kožu izēsti caurumi un neizmazgājami traipi, bet bikses ir tās pļundurenes no Džeka Nikolsona kostīma, kuras reizēm valkāju zem nevīžīgas rītakleitas).
ikviens iepostēs: mņe bi vaši probļemi...
B.v. ar puiku rīt brauc slēpot, līdz nākamās nedēļas beigām. Tad nu sapņoju par klusu mājas mieru, vēliem rītiem un netraucētiem vakariem. Pat no vismīļākā bērna kādreiz gribas atpūsties. Bet kas tev deva. Paskatos kalendārā un secinu:
-sestdienu es nogulēšu, jo no rīta 6.00 vedīšu šos uz lidostu, bet pēc tam likšos atpakaļ gultā (īpaši, ja ņem vērā šovakara pasākumu, citādi nemaz nevar būt), vajadzētu vien paspēt apskatīties Bišofa un Kluča un tā lietuviešu fotogrāfa izstādi;
-svētdien man jāiepērkas un jāgatavo pusdienas, jo ciemos ieradīsies tādi kā radi ne radi;
-pirmdien jāatrod dāvana mammai, vakarā jāsvin viņas dzimšanas diena ar visai interesantiem, bet drusku jau apnikušiem tantukiem;
-otrdien vakarā zināmais pasākums Zirgu Pastā;
-trešdien jābrauc tikties ar lasītājiem uz Limbažu bibliotēku;
-ceturtdien tā kā brīvs (bet gan jau kaut kas atgadīsies);
-piektdien jābrauc tikties ar lasītājiem uz Gulbeni, pie tam jau agri no rīta.
Šķiet, kaut kas paredzēts arī sestdien, tikai vairs neatceros, kas tieši.
Visam tam pa vidu nekur nepaliek, protams, arī ierastie darba pienākumi.
Vēl man vajadzētu nopirkt sev kādu apģērba gabalu, jo tievajiem esmu par resnu, resnajiem - par tievu, līdz ar to pilns skapis ar drēbēm, kuras man neder. Laiks ir, nauda ir, taču klimatiskie apstākļi un tas, ka nesaprotu, kurp doties kaut ko meklēt, mani attur no jebkādas aktivitātes šai virzienā.
Vakar pirms tizlās pirmizrādes izgāzu uz grīdas gandrīz visu skapja saturu. Goda vārds, beigās uzvilku mājas bikses un jaciņu, ar devīzi: "kad nav, tad nav". (Un jau agrāk minēto: "man ir pietiekami daudz naudiņas, lai atļautos ģērbties slikti").
Jā, ar tām biksēm un jaciņu es stāvu pie plīts un vārtos pa gultu. Jaciņai ir arī daži kožu izēsti caurumi un neizmazgājami traipi, bet bikses ir tās pļundurenes no Džeka Nikolsona kostīma, kuras reizēm valkāju zem nevīžīgas rītakleitas).