:
Vakar es apmeklēju divus pasākumus un redzēju vienu filmu.
1. pasākums. Izstādes "Robežpārkāpēji" atklāšana. Darbi no 80-iem gadiem. Pētersons, Putrāms, Breže, Ģelzis, Zariņa, Boiko. Vēl daži. Pirmo reizi pēc ilga laika es redzēju tik daudz (bet ne par daudz) īstas mākslas. Meistarīga forma un dziļš saturs, ekspresija, vēriens un, galvenais, redzama spēja realizēt ieceri, izcila meistarība un profesionalitāte. Varēšana. Gandrīz visi darbi bija sagalabājušies manā atmiņā, tomēr bija liels prieks tos ieraudzīt atkal - īstus. Mēs spriedām, cik nejēdzīgi ir tas, ka vēl arvien nav modernās mākslas muzeja, kur varētu šos darbus apskatīt, ka daudzi jaunākās paaudzes mākslinieki šos darbus un autorus labākajā gadījumā pazīst pēc retām ilustrācijām, bet lielākā daļa par tiem nezina neko. Ir pārtrūkusi jebkāda pēctecības un pakāpeniskas attīstības ķēde. Tas pats jau literatūrā. Vai mazums jaunu dzejnieku, kuri nav lasījuši, piemēram, Brūveri, Rokpelni, Žeberu, Zirni.
Odziņa: pienāca Latvijas Vienīgais Intelektuālis un ar nīgru smīnu sejā paziņoja: kam gan esot vajadzīgas šādas izstādes - lai senaizmirsti mākslinieki varētu patīksmināties par saviem vecajiem darbiem?
Nekomentēšu.
2.Pasākums. Andras Manfeldes grāmatas "Adata" atvēršana Zirgu Pastā. Ierodamies drusku par vēlu. Andra lasa. Es esmu izlasījusi viņas grāmatas pirmo daļu, tā man patika, par tālāko neko nevaru pateikt. Bet zālē valda tāda kā sektantisma atmosfēra. Un Dimiteru ģimenes kults. Andra lasa, manuprāt, neveiksmīgi izraudzītus fragmentus - ne tos labākos, visus vienādus. Telpā, bez tai parasti piemītošajām smakām, vēdī tāda kā korvalola dvaka. Tad nāk dziedāt Dimiters. Dziesma no albuma "Krusta skola". Pirms dziesmas garš ievads.
Odziņa: Dimiters stāsta, kā atļāvies izdot šo albūmu otrreiz pēc 10 gadiem, jo cilvēki pieprasījuši. Un tad (es citēju):"... es metu kaunu pie malas, dabūju no kaut kādiem biezajiem naudu, un izdevu albumu vēlreiz."
Nespēju atturēties no komentāra: Kaspar, labāk pasaki paldies cilvēkiem, kuri Tev devuši savu naudu,- tā ir pieņemts, un tas ir tikai cilvēcīgi. Par cilvēcību Tu mīli tik daudz runāt. Tava albuma izdošana jau nu nebija nekāds biezjaiem izdevīgs reklāmas pasākums, kur vārdi un firmu nosaukumi rotā skatuvi un atspoguļojas presē un televīzijā. Nevajag tos, kas ir devuši, nicīgi apsaukāt.
Šajā komentārā nav nekā personiska, es naudu neesmu devusi.
Pēc pirmās dziesmas aizgājām.
4. Starpbrīdis.
Pēc Zirgu Pasta ieejam Hedonia paēst. Ienāk Jānis Oga.
Odziņa: viņš mani sveicina!
3.Pasākums.
Kopā ar puiku noskatījāmies filmu "Elles puika". Jautra pasaka, aizdzina visas mieles.
Odziņa: puika paziņoja, ka pasaulē esot trīs dzimumi: vīriešu dzimums, sieviešu dzimums un elles dzimums.
Tad gājām gulēt. Un atkal tie sapņi.
1. pasākums. Izstādes "Robežpārkāpēji" atklāšana. Darbi no 80-iem gadiem. Pētersons, Putrāms, Breže, Ģelzis, Zariņa, Boiko. Vēl daži. Pirmo reizi pēc ilga laika es redzēju tik daudz (bet ne par daudz) īstas mākslas. Meistarīga forma un dziļš saturs, ekspresija, vēriens un, galvenais, redzama spēja realizēt ieceri, izcila meistarība un profesionalitāte. Varēšana. Gandrīz visi darbi bija sagalabājušies manā atmiņā, tomēr bija liels prieks tos ieraudzīt atkal - īstus. Mēs spriedām, cik nejēdzīgi ir tas, ka vēl arvien nav modernās mākslas muzeja, kur varētu šos darbus apskatīt, ka daudzi jaunākās paaudzes mākslinieki šos darbus un autorus labākajā gadījumā pazīst pēc retām ilustrācijām, bet lielākā daļa par tiem nezina neko. Ir pārtrūkusi jebkāda pēctecības un pakāpeniskas attīstības ķēde. Tas pats jau literatūrā. Vai mazums jaunu dzejnieku, kuri nav lasījuši, piemēram, Brūveri, Rokpelni, Žeberu, Zirni.
Odziņa: pienāca Latvijas Vienīgais Intelektuālis un ar nīgru smīnu sejā paziņoja: kam gan esot vajadzīgas šādas izstādes - lai senaizmirsti mākslinieki varētu patīksmināties par saviem vecajiem darbiem?
Nekomentēšu.
2.Pasākums. Andras Manfeldes grāmatas "Adata" atvēršana Zirgu Pastā. Ierodamies drusku par vēlu. Andra lasa. Es esmu izlasījusi viņas grāmatas pirmo daļu, tā man patika, par tālāko neko nevaru pateikt. Bet zālē valda tāda kā sektantisma atmosfēra. Un Dimiteru ģimenes kults. Andra lasa, manuprāt, neveiksmīgi izraudzītus fragmentus - ne tos labākos, visus vienādus. Telpā, bez tai parasti piemītošajām smakām, vēdī tāda kā korvalola dvaka. Tad nāk dziedāt Dimiters. Dziesma no albuma "Krusta skola". Pirms dziesmas garš ievads.
Odziņa: Dimiters stāsta, kā atļāvies izdot šo albūmu otrreiz pēc 10 gadiem, jo cilvēki pieprasījuši. Un tad (es citēju):"... es metu kaunu pie malas, dabūju no kaut kādiem biezajiem naudu, un izdevu albumu vēlreiz."
Nespēju atturēties no komentāra: Kaspar, labāk pasaki paldies cilvēkiem, kuri Tev devuši savu naudu,- tā ir pieņemts, un tas ir tikai cilvēcīgi. Par cilvēcību Tu mīli tik daudz runāt. Tava albuma izdošana jau nu nebija nekāds biezjaiem izdevīgs reklāmas pasākums, kur vārdi un firmu nosaukumi rotā skatuvi un atspoguļojas presē un televīzijā. Nevajag tos, kas ir devuši, nicīgi apsaukāt.
Šajā komentārā nav nekā personiska, es naudu neesmu devusi.
Pēc pirmās dziesmas aizgājām.
4. Starpbrīdis.
Pēc Zirgu Pasta ieejam Hedonia paēst. Ienāk Jānis Oga.
Odziņa: viņš mani sveicina!
3.Pasākums.
Kopā ar puiku noskatījāmies filmu "Elles puika". Jautra pasaka, aizdzina visas mieles.
Odziņa: puika paziņoja, ka pasaulē esot trīs dzimumi: vīriešu dzimums, sieviešu dzimums un elles dzimums.
Tad gājām gulēt. Un atkal tie sapņi.