: Vorsalīns un Tepiķis (pilnīgi patiess stāsts)
Kad es biju maza un vēl dzīvoju Pārdaugavā, mums bija daži tepiķi.
Viens, nezin kāpēc, tika ļoti augstu vērtēts un cienīts. Liels nebija, bet laikam no "veciem laikiem", ka tik vēl ne no kādas orientālas tepiķu zemes vests, "īsta vilna", mamma vienmēr uzsvēra, "biezi noausts". Tas tepiķis bija sarkans, garens, ar rakstiem un bārkstīm galā, un es uz tā vienmēr taisīju mazajām lellītēm dzīvokļus - no sērkociņu kastītēm, dažādām lupatiņām un mammas manikīra piederumu birstes (tāds izstrādājums - birste un manikīra piederumu maciņš vienā, čehu ražojums). Tā birste bij' glaunākā mēbele - sarkans ādas dīvāns.
Nu, bet par tiem tepiķiem.
Man jau tas sarkanais nelikās diez kāda vērtība, neredzēju ne to biezumu nekā, likās galīgi pliks nodilis. Tomēr man patika.
Vēlāk mēs kļuvām bagātāki, mamma beidza strādāt par medmāsu tuberkulozes dispanserā un aizgāja par puķu pārdevējo uz lielo puķu veikalu pie Saktas, kur nāca visa ceka-peka iepirkties, kur pasūtīja lielos ļeņinus no neļķēm svētku demonstrācijām, kur pulcējās visi slavenie aktieri dzert. Viņa tur krāpa valsti un nopelnīja jaunu tepiķi.
Tas nu laikam bija ievests no kādas Tadžikijas vai Uzbekijas Padomju republikas, daudz lielāks un biezāks, bet man nepatika. Lai arī biezāks, bet diedziņi nebija tik cieši kopā, tāds vaļīgs, un krāsas tādas bēša ar brūnu, vienkārši nepatīkami skatīties. Raksti gar malām arī lieli, bet rupji, nekāda smalkuma. Tas tepiķis gaišajā vidusdaļā ātri vien palika netīrs, jo tais laikos pie maniem vecākiem vēl bieži nāca ciemiņi, dzēra, ēda, pīpēja, meta uz tepiķa rosolu, olas ar ķilavām, lēja sarkanvīnu un dzērveņu limonādi.
Pēc kāda laika mēs kļuvām vēl bagātaki, parādījās tumšā, lakotā sekcija "Rīga" un vorsalīns. Vorsalīns nebija pa visu istabu, bet tāds liels gabals. Nejaukā, netīri zaļā krāsā. Kā par nelaimi, uz tā arī ļoti labi varēja redzēt visādus traipus, un tie tur drīz vien arī saradās. Vēl no tā vorsalīna nezin kāpēc bija ļoti grūti dabūt nost suņa spalvas (mums vienmēr bijuši suņi). Pēc samērā neilga laika tas vorsalīns bija vienos pleķos un nelabi oda pēc veciem cigarešu dūmiem (mājās visi pīpēja uz nebēdu) un suņa.
Kas notika ar man mīļo sarkano tepiķi, es vairs neatceros. Bet ar vorsalīnu un bēžo bija tā.
Es jau kādu laiciņu biju apprecējusies, un mans tēvs un (tagad bijušais) vīrs izdomāja, kā to vorsalīnu dabūt tīru. Mans tēvs bija kaislīgs makšķernieks un viņam Odiņos stāvēja laiva. Sākumā, kad bijām nabagi, tā bija parasta koka laiva, bet vēlāk jau bleķa "Kazanka" ar motoru "Veķerok 12". Mans tēvs un bijušais vīrs sarunāja kaut kādu transportu un aizgādāja Vorsalīnu uz Odiņiem (turpmāk es atļaušos vorsalīnu rakstīt ar lielo "V"). Viņi bija izdomājuši, ka to Vorsalīnu varētu krastā ieziepēt, apkaisīt ar veļas pulveri, piesiet pie "Kazankas" un tad vilkt pa Lielupi tikmēr, kamēr šis izmazgājas. Abi laikam bija kaut ko lasījuši par seniem jūras braucējiem, kas šādā veidā mazgāja veļu. Bet veļa ir veļa, un vorsalīns ir Vorsalīns.
Domāts, darīts. Saziepēja, piesēja pie laivas, iebrauca upes vidū. Vorsalīns acumirklī pievilkās ar ūdeni un kļuva tik smags, ka nogāja dibenā viens un divi, bet laivu pacēla stāvus gaisā. Tad nu, lai glābtu savas nemirstīgās dvēseles un mirstīgo miesu, šiem nācās pārgriezt striķus un palaist to Vorsalīnu vaļā. Tā nu tas guļ Lielupes dibenā zivīm par prieku varbūt vēl šo baltu dienu. Vīri ieradās mājās bēdīgi un bez Vorsalīna, es - šausmīgi priecīga par piedzīvoto, bet no mammas tad dabūjām dzirdēt visu, ko viņa domā par vīriešiem.
Ar bēžo tepiķi notika vēl dīvaināk. Ja gadījumam ar Vorsalīnu vēl ir kaut kāds loģisks izskaidrojums, tad bēžā tepiķa liktenis ir pilnīgi neizskaidrojams no psiholoģiskā viedokļa. Kāpēc es rakstu "psiholoģiskā", to jūs tūliņ sapratīsiet. Pēc daudzkārtējiem mammas lūgumiem mans vīrs nodeva tepiķi tīrīt. No šī brīža es arī vārdu "tepiķis" rakstīšu ar lielo burtu. Tātad - Tepiķis.
Vīrs nodeva Tepiķi tīrīt, bet nekad vairs neizņēma. Sākumā mamma bieži interesējās par Tepiķi. Kad būšot gatavs un tā. Sākumā draudzīgi. Vīrs katru reizi teica, ka tūlīt. Bet pagāja gadi, un nekas nenotika. Nedomājiet, vīrs nebija dzērājs un nebija Tepiķi pārdevis utenī. Bet viņš bija mākslinieks, ļoti aizņemts, ja ne tieši ar darbu, tad ar visādām domām gan.
Bet nevienam cilvēkam jau nav dzelzs nervi, pat māksliniekam ne, kur nu, mākslinieks taču vispār ir jūtīga dvēsele. Un tā pēc gadiem trim-četriem vai pat pieciem mans vīrs neizturēja mammas zāģēšanu un devās izņemt Tepiķi. Kvīts, protams, pa tiem gadiem bija pazudusi, un viņš netacerējās, kur to Tepiķi nodevis. Tā nu viņš apbraukāja visas Rīgas tīrītavas, izrakājās pa visādām tepiķu kaudzēm, bet īsto neatrada. Vai varbūt arī nepazina vairs.
Tā mēs palikām arī bez Tepiķa. Mamma vēl vairākus gadus Tepiķi pieminēja pie katras izdevības, īpaši, kad bija iedzērusi. Tomēr pamazām pieklusa.
Un tad jau sākās jaunie laiki, mēs pārvācāmies uz Rīgas dzīvokli un Tepiķis zaudēja aktualitāti pavisam.
Tagad, par spīti šī stāsta morālei, es esmu izdomājusi, ka man vajag tepiķi. Vislabāk no Tanžeras.
Kad es biju maza un vēl dzīvoju Pārdaugavā, mums bija daži tepiķi.
Viens, nezin kāpēc, tika ļoti augstu vērtēts un cienīts. Liels nebija, bet laikam no "veciem laikiem", ka tik vēl ne no kādas orientālas tepiķu zemes vests, "īsta vilna", mamma vienmēr uzsvēra, "biezi noausts". Tas tepiķis bija sarkans, garens, ar rakstiem un bārkstīm galā, un es uz tā vienmēr taisīju mazajām lellītēm dzīvokļus - no sērkociņu kastītēm, dažādām lupatiņām un mammas manikīra piederumu birstes (tāds izstrādājums - birste un manikīra piederumu maciņš vienā, čehu ražojums). Tā birste bij' glaunākā mēbele - sarkans ādas dīvāns.
Nu, bet par tiem tepiķiem.
Man jau tas sarkanais nelikās diez kāda vērtība, neredzēju ne to biezumu nekā, likās galīgi pliks nodilis. Tomēr man patika.
Vēlāk mēs kļuvām bagātāki, mamma beidza strādāt par medmāsu tuberkulozes dispanserā un aizgāja par puķu pārdevējo uz lielo puķu veikalu pie Saktas, kur nāca visa ceka-peka iepirkties, kur pasūtīja lielos ļeņinus no neļķēm svētku demonstrācijām, kur pulcējās visi slavenie aktieri dzert. Viņa tur krāpa valsti un nopelnīja jaunu tepiķi.
Tas nu laikam bija ievests no kādas Tadžikijas vai Uzbekijas Padomju republikas, daudz lielāks un biezāks, bet man nepatika. Lai arī biezāks, bet diedziņi nebija tik cieši kopā, tāds vaļīgs, un krāsas tādas bēša ar brūnu, vienkārši nepatīkami skatīties. Raksti gar malām arī lieli, bet rupji, nekāda smalkuma. Tas tepiķis gaišajā vidusdaļā ātri vien palika netīrs, jo tais laikos pie maniem vecākiem vēl bieži nāca ciemiņi, dzēra, ēda, pīpēja, meta uz tepiķa rosolu, olas ar ķilavām, lēja sarkanvīnu un dzērveņu limonādi.
Pēc kāda laika mēs kļuvām vēl bagātaki, parādījās tumšā, lakotā sekcija "Rīga" un vorsalīns. Vorsalīns nebija pa visu istabu, bet tāds liels gabals. Nejaukā, netīri zaļā krāsā. Kā par nelaimi, uz tā arī ļoti labi varēja redzēt visādus traipus, un tie tur drīz vien arī saradās. Vēl no tā vorsalīna nezin kāpēc bija ļoti grūti dabūt nost suņa spalvas (mums vienmēr bijuši suņi). Pēc samērā neilga laika tas vorsalīns bija vienos pleķos un nelabi oda pēc veciem cigarešu dūmiem (mājās visi pīpēja uz nebēdu) un suņa.
Kas notika ar man mīļo sarkano tepiķi, es vairs neatceros. Bet ar vorsalīnu un bēžo bija tā.
Es jau kādu laiciņu biju apprecējusies, un mans tēvs un (tagad bijušais) vīrs izdomāja, kā to vorsalīnu dabūt tīru. Mans tēvs bija kaislīgs makšķernieks un viņam Odiņos stāvēja laiva. Sākumā, kad bijām nabagi, tā bija parasta koka laiva, bet vēlāk jau bleķa "Kazanka" ar motoru "Veķerok 12". Mans tēvs un bijušais vīrs sarunāja kaut kādu transportu un aizgādāja Vorsalīnu uz Odiņiem (turpmāk es atļaušos vorsalīnu rakstīt ar lielo "V"). Viņi bija izdomājuši, ka to Vorsalīnu varētu krastā ieziepēt, apkaisīt ar veļas pulveri, piesiet pie "Kazankas" un tad vilkt pa Lielupi tikmēr, kamēr šis izmazgājas. Abi laikam bija kaut ko lasījuši par seniem jūras braucējiem, kas šādā veidā mazgāja veļu. Bet veļa ir veļa, un vorsalīns ir Vorsalīns.
Domāts, darīts. Saziepēja, piesēja pie laivas, iebrauca upes vidū. Vorsalīns acumirklī pievilkās ar ūdeni un kļuva tik smags, ka nogāja dibenā viens un divi, bet laivu pacēla stāvus gaisā. Tad nu, lai glābtu savas nemirstīgās dvēseles un mirstīgo miesu, šiem nācās pārgriezt striķus un palaist to Vorsalīnu vaļā. Tā nu tas guļ Lielupes dibenā zivīm par prieku varbūt vēl šo baltu dienu. Vīri ieradās mājās bēdīgi un bez Vorsalīna, es - šausmīgi priecīga par piedzīvoto, bet no mammas tad dabūjām dzirdēt visu, ko viņa domā par vīriešiem.
Ar bēžo tepiķi notika vēl dīvaināk. Ja gadījumam ar Vorsalīnu vēl ir kaut kāds loģisks izskaidrojums, tad bēžā tepiķa liktenis ir pilnīgi neizskaidrojams no psiholoģiskā viedokļa. Kāpēc es rakstu "psiholoģiskā", to jūs tūliņ sapratīsiet. Pēc daudzkārtējiem mammas lūgumiem mans vīrs nodeva tepiķi tīrīt. No šī brīža es arī vārdu "tepiķis" rakstīšu ar lielo burtu. Tātad - Tepiķis.
Vīrs nodeva Tepiķi tīrīt, bet nekad vairs neizņēma. Sākumā mamma bieži interesējās par Tepiķi. Kad būšot gatavs un tā. Sākumā draudzīgi. Vīrs katru reizi teica, ka tūlīt. Bet pagāja gadi, un nekas nenotika. Nedomājiet, vīrs nebija dzērājs un nebija Tepiķi pārdevis utenī. Bet viņš bija mākslinieks, ļoti aizņemts, ja ne tieši ar darbu, tad ar visādām domām gan.
Bet nevienam cilvēkam jau nav dzelzs nervi, pat māksliniekam ne, kur nu, mākslinieks taču vispār ir jūtīga dvēsele. Un tā pēc gadiem trim-četriem vai pat pieciem mans vīrs neizturēja mammas zāģēšanu un devās izņemt Tepiķi. Kvīts, protams, pa tiem gadiem bija pazudusi, un viņš netacerējās, kur to Tepiķi nodevis. Tā nu viņš apbraukāja visas Rīgas tīrītavas, izrakājās pa visādām tepiķu kaudzēm, bet īsto neatrada. Vai varbūt arī nepazina vairs.
Tā mēs palikām arī bez Tepiķa. Mamma vēl vairākus gadus Tepiķi pieminēja pie katras izdevības, īpaši, kad bija iedzērusi. Tomēr pamazām pieklusa.
Un tad jau sākās jaunie laiki, mēs pārvācāmies uz Rīgas dzīvokli un Tepiķis zaudēja aktualitāti pavisam.
Tagad, par spīti šī stāsta morālei, es esmu izdomājusi, ka man vajag tepiķi. Vislabāk no Tanžeras.