:
Dīvaini, ka esmu te. Dīvaini, ka esmu bijusi kaut kur citur. Pilnīgi neko negribas stāstīt par ceļojumu, ja nu vienīgi - kopā ar citiem ceļotājiem un rādot bildes. Mājās esmu bijusi tikai divas dienas, pārgurusi, bet jau atkal gribas prom. Uz Maroku sagribējās - tikko izlasīju Gorgonas ierakstu. Ziniet, uz Maroku man gribējies gandrīz vienmēr. Reiz man bija tāda grāmata - Marokas mozaīkas. Vairāk nekā - tikai mozaīkas: flīžu, akmentiņu, stikla, uz grīdām, logos, sienās. Es iemīlējos tais mozaīkās. Es vispār mīlu (tas nav pārspīlējums) rakstus, ornamentus. Paklājos, audumos. Visur.
Un dīvaini - tieši šodien man divi cilvēki pieminēja ceļojumu uz Maroku. Vispirms kāda sena paziņa, kura plāno nākamruden turp doties ar mašīnu cauri Spānijai. Un tagad Gorgona. Un es nodomāju - kā tad tā, kāpēc es vēl neesmu bijusi Marokā? Tā ir tik tuvu, ka vienmēr atliec - sak', gan jau, paspēs, citreiz. Bet ja nu nepaspēj?
Es laikam esmu drusku slima - vēl pārgurums pēc iepriekšējā ceļojuma, nauda iztērēta, dzīvoklis jāremontē, laukos sēta jātaisa, māja jākrāso - tā mums tāda vīzija ar P - melna māja ar baltiem logu rāmjiem un sarkanām durvīm. Vai zaļām. Vai dzeltenām. Kaut vai rozā. Katrā ziņā - tā spilgti, ne tā kā latviešiem, viss pelēks, viss ieguļas, iesēžas ainavā. Kā nomaskējies.
Nu ja, bet tā Maroka. Gribas uz Maroku. Gribas prom.
Es jau jūtu, ka nenovaldīšos un sākšu sērfot, meklējot Marakešas hoteļus. Es esmu atkarīga, jā.
Bet es nebraukšu, nudien nebraukšu uz to Maroku. Citreiz, kādreiz, gan jau paspēs, kaut kad.
Un dīvaini - tieši šodien man divi cilvēki pieminēja ceļojumu uz Maroku. Vispirms kāda sena paziņa, kura plāno nākamruden turp doties ar mašīnu cauri Spānijai. Un tagad Gorgona. Un es nodomāju - kā tad tā, kāpēc es vēl neesmu bijusi Marokā? Tā ir tik tuvu, ka vienmēr atliec - sak', gan jau, paspēs, citreiz. Bet ja nu nepaspēj?
Es laikam esmu drusku slima - vēl pārgurums pēc iepriekšējā ceļojuma, nauda iztērēta, dzīvoklis jāremontē, laukos sēta jātaisa, māja jākrāso - tā mums tāda vīzija ar P - melna māja ar baltiem logu rāmjiem un sarkanām durvīm. Vai zaļām. Vai dzeltenām. Kaut vai rozā. Katrā ziņā - tā spilgti, ne tā kā latviešiem, viss pelēks, viss ieguļas, iesēžas ainavā. Kā nomaskējies.
Nu ja, bet tā Maroka. Gribas uz Maroku. Gribas prom.
Es jau jūtu, ka nenovaldīšos un sākšu sērfot, meklējot Marakešas hoteļus. Es esmu atkarīga, jā.
Bet es nebraukšu, nudien nebraukšu uz to Maroku. Citreiz, kādreiz, gan jau paspēs, kaut kad.
:
Kad es biju maza, tā ap gadi seši, man šausmīgi sagribējās kļūt par mākslas vingrotāju. Jo toreiz māklsas vingrošana bija topā. Pat televizoru to vien rādīja, kā krievu mākslas vingrotāju sasniegumus visādās meistarsacīkstēs un olimpiādēs. Mums bija televizors, neticēsiet - tas ar palielināmo glāzi priekšā, un tai palielināmajai glāzei augšējā un apakšējā mala bija ietonētas,- augša zilgana, apakša zaļgana. Tā bija cerēts panākt krāsu, proti - zemes un debesu efektu.
Nu ja. Bet varbūt tā nemaz arī nebija, un tas televizors nemaz nepiederēja mums, bet vecajai tantei Anetei, kura gulēja uz milzīgas spilvenu kaudzes, spilveni bija vismaz seši, lieli, visi ar mežģīnēm un ļoti balti. Tomēr viņas mājā nepatīkami oda, laikam pēc zālēm. Viņa bija ļoti resna, ar brūnām acīm, un, mani ieraugot, vienmēr sita plaukstas un teica: vaimandieniņ, vaimandieniņ.
Bet nu labi. Skaidrs, ka es gribēju par to mākslas vingrotāju - skaisti viņas tur ar tām ripām ņēmās un lentām pie kociņiem piesietām.
Bet aizgāju uz nodarbību tikai vienu reizi. Kā trenere man uzsēdās uz galvas, lai nospiestu špagatā, tā gandrīz kājstarpi pārplēsa, un vairāk es uz turieni negāju. Un mākslas vingrotāja no manis neiznāca. Vēlāk iznāca akadēmiskā airētāja, bet tas jau ir cits stāsts un citi laiki.
Nu ja. Bet varbūt tā nemaz arī nebija, un tas televizors nemaz nepiederēja mums, bet vecajai tantei Anetei, kura gulēja uz milzīgas spilvenu kaudzes, spilveni bija vismaz seši, lieli, visi ar mežģīnēm un ļoti balti. Tomēr viņas mājā nepatīkami oda, laikam pēc zālēm. Viņa bija ļoti resna, ar brūnām acīm, un, mani ieraugot, vienmēr sita plaukstas un teica: vaimandieniņ, vaimandieniņ.
Bet nu labi. Skaidrs, ka es gribēju par to mākslas vingrotāju - skaisti viņas tur ar tām ripām ņēmās un lentām pie kociņiem piesietām.
Bet aizgāju uz nodarbību tikai vienu reizi. Kā trenere man uzsēdās uz galvas, lai nospiestu špagatā, tā gandrīz kājstarpi pārplēsa, un vairāk es uz turieni negāju. Un mākslas vingrotāja no manis neiznāca. Vēlāk iznāca akadēmiskā airētāja, bet tas jau ir cits stāsts un citi laiki.