blond

01:53: Ai, labi. Drusku paturpināšu par to bērnību/jaunību. Ceru, ka tas jūs negarlaikos. Neatceros, kur paliku pēdējā reizē. Pie tā neglītā, kautrīgā pīlēna laikam. Kādā 6.klasē kaut kas mainījās. Sāku patikt puišiem. Un man patika viņi. Šķiet, tai pašā sestajā vai, vēlākais, septītajā, sākām dzert. Vīnus, "bumbas". Cik daudz – neatceros. Klases vakaros un tā. Es mācījos labi, teicami, mēs bijām tādas četras teicamnieces, klases gods un negods reizē. Jo pināmies ar zēniem no otra gala, ar tiem, kas sēž pēdējos solos, pīpē un nemācās. Man liekas, kādā astotajā gāja jau pavisam jautri. Devītajā mūsu klasi apvienoja ar ābečniekiem. Parādījās E.Z. Iemīlējās. Rakstīja man vēstules – cik slikti ir dzert un pīpēt. Viņš bija gudrinieks. Vēstules man pienesa P., kurš, kā vēlāk noskaidrojās, pats bijis manī samīlējies, un cietis lielas mokas, pildot šo ziņneša pienākumu. P. Manis dēļ iestājās neskaitāmos pulciņos – visos, kuros iestājos es. Keramikas, bērnu internacionālās draudzības, franču valodas. Bet mani interesēja citi. Astotajā klasē sadomāju iet uz lietišķajiem, vecāki nelaida. Tad devītajā pārstāju vispār mācīties. Turējos uz iepriekš apgūtām zināšanām un to, ko sadzirdēju stundās. Bastoju uz nebēdu. Kaut kā dīvainā kārtā no 7.-9. klasei pamanījos to visu apvienot ar akadēmisko airēšanu. Biju vadairētāja pārairu četriniekā. Tur es biju monstrs, ar ārprātīgu pienākuma apziņu un cītību, pārējās meitenes dzenāju nežēlīgi. Varbūt viņas mani pat ienīda.
Bet pa starpu – tai devītajā – dzerstiņi, nakts ballītes, tizla bučošanās, puiši grābstās gar krūtīm un lien biksītēs. Bet vēl nekā tāda. Reiz sapināmies ar riktīgiem bandītiem. Tādiem tetovētiem. Pilnas kabatas zagtu pulksteņu. Viņi mums tos dāvināja (man un manai draudzenei Inesei). Tos uzdāvinātos pulksteņus metām ārā, jo bija bailes neņemt un bailes paturēt. Bet bija arī kaut kāds vilinājums. Tāds, kāds piemīt „blatnajām” dziesmām. Jutāmies kā kino. Nē, kā īstajā, skarbajā dzīvē. Reiz nokļuvām kaut kādā kultūras namā Ziepniekkalnā. Nakts. Prom mūs nelaida. Gulēju ar savējo bandītu zem kaut kāda gara galda, apsegta ar sarkanu lupatu. Laikam prezidija galds. Tad nu gan likās, ka tas notiks. Raudāju, turēju ciskas cieši kopā un stūmu prom briesmīgās rokas. Beigās čalis attapās pajautāt, vai es tiešām esot nevainīga. Jā, - atbildēju. Nospļāvās, pagriezās uz otriem sāniem un aizmiga. Arī šitādiem, izrādās, mēdz būt sirdsapziņa. Man paveicās.Es neaizmigu līdz rītam un gandrīz visu nakti šņukstēju. Trešā „draudzene”, kura līdzi nebija atbraukusi, vakarā bija paziņojusi maniem vecākiem, ka mani un Inesi aizveduši bandīti. Es nezinu, kā vecāki pārdzīvoja to nakti. No rīta pirmo reizi mūžā redzēju tēvu raudam. (Otrā bija tad, kad TV rādīja kā Viļņā iebrauc tanki). Bet es, aizsargājoties no žēluma pret viņu, pret sevi, aizsargādamās no savas bezgalīgās vainas sajūtas, vēl sakliedzu uz viņiem kaut ko par savām tiesībām un aizcirtu istabas durvis.
Jā, citi vēl rija arī tabletes, es ne. Atceros, Kroičene uz ielas izrāva somiņu kādai sievietei, tādu sarkanu, lai sadabūtu naudu uzdzīvei. Es ne. Es atceros sevi sēžam pie Barklaja uz soliņa, gaišā dienas laikā, galīgi piedzērušos, visi nezin kur pazuduši, un man virsū gāžas debesis un asfalts. Un darbojas Griškoveca helikopters.
Ai, nē. Tur bija arī daudz skaista. Es tostarp tomēr pamanīju sniega baltumu, apsarmojušus kokus, upi naktī, putnu balsis, rudzu laukus, miglu pļavā, un var jau būt ka es kaut ko mācījos arī par dzīvi. Un varbūt tur arī dabūju to smeldzi – to, kas man nāk līdzi visu mūžu, to mirkļa trausluma sajūtu.
Pēc devītās klases, kuru pabeidzu ar trijniekiem, vecāki saprata, ka jālaiž mani uz tiem lietišķajiem. Arī skola vairs nepretojās – bija skaidrs, ka zelta medaļnieci no manis vairs neizkals. Staigāju drausmīgi īsos svārkos, sakrāsojusies uz nebēdu, melnas kontūras ap acīm, un aiz malkas kopā ar puišiem kūpināju cigaretes. Garajā ēdamstarpbrīdī bieži ieskrējām pie viena, kurš dzīvoja turpat skolai pretī – izdzert kārtējo bumbu.
Vasaru pirms iestāšanās lietišķajos labi raksturo viens mans ieraksts Cibā – ja vien esat lasījuši. Par to piedzeršanos, vemšanu vannā un puiša māti ar suņa siksnu. Katru dienu pēc eksāmeniem gājām dzert.
Lietišķajos, apbrīnojamā kārtā, sāku mācīties neiedomājami cītīgi. Radās citi draugi. Ne vairs tik truli kā pirrmējie, bet dzēra tā pat. Runas nu gan vairāk grozījās ap eksistenciālajām problēmām, meklējām dzīves jēgu. Skaists un vērtīgs likās katrs mirklis. Arī pudeļu un kapeiku skaitīšana no rīta drausmīgi aukstā Saulkrastu vasarnīcā. Dzēruma neprāts. Viss Ar Lielajiem Burtiem. Dzīvei nav vērtības, vērtība ir tikai šim brīdim. Mēs esam citādi, mēs esam kruti.
Kaut kur un kaut kā (iedomājies, neatceros!) iepazinos ar savu pirmo. Tāds puisis, vecāks par mani gadu. Vispār neko daudz par viņu neatceros. Tikai to, ka spēlēja ģitāru. Un dziedāja tādu dziesmiņu, kura sākās ar vārdiem: „Vakar vēlu, kad es gāju, kā jau parasti uz māju...” Nevainību zaudēju viņa Purvciema dzīvoklītī, nejutu pilnīgi neko – ne prieku, ne pretīgumu. Un ilgi pēc tam seksā neko nejutu. Tieši neko. Varbūt tāpēc esmu pārgulējusi ar tik daudziem. Bet tas jau vēlāk.
Puisī, Ērikā, laikam tomēr biju samīlējusies, vai citādi izdomātu, ka mums jāprecas, pirms viņš aiziet armijā? Abu pušu vecāki pūlējās mūs atrunāt. Viņa māte, starp citu, reiz man aizrādīja, ka netīra ir mana no kleitas izslīdējusī krūštura lencīte. Tādu vedeklu viņa negribēja. Mani vecāki negribēja, ka es pārtraucu mācības, kas viņiem likās neizbēgamas apprecēšanās sekas. Mēs neko, mēs bijām kurli. Tad mani uzaicināja pie sevis tēva brālēna sieva, tēlniece. Pret viņu es jutu cieņu. Respektu. Apbrīnu. Pilna māja ar mākslu. Un kaut kādu īpašu senuma un gudrības smaržu. Viņi dzīvoja te, Brīvības ielā, mazā dzīvoklītī, ko manas omītes māsai brīnumainā kārtā bija izdevies paturēt pēc krievu ienākšanas.
Pusstunda pie tējas tases, un es iznācu ārā skaidru galvu un pārliecību, ka nav jāprecas.
Nu, nebija jau arī.
Ēriks aizgāja armijā. Un tad sākās cits stāsts.
Bet viss briesmīgākais ir vēl priekšā, par to es šodien nerakstīšu.