:
Nogurums. Visu laiku nogurums. Jūtos tā, it kā nekad nebūtu gulējusi. Un spriedze. Sajūta, ka aizmirsīšu kaut ko svarīgu pirms aizbraukšanas izdarīt. Saistītu ar braucienu vai ar darbu. Rītdienu jau biju saplānojusi pilnu, bet nupat nolēmām ar Pogu rīt braukt skatīties Miķeļtorni. Nemiers. Nevienu kaimiņu sazvanīt nevar. Ja nu tur tomēr kas noticis, varbūt vismaz varu cerēt uz apdrošināšanu. Jā, un tad jau vairs paliek tikai trīs dienas. Līdz aizbraukšanai.
Nemiers, nemiers, nemiers. Citus gadus, kad devos austrumu virzienā, uz Taizemi, Indonēziju, nekad nejutos tik nedroši.
Poga ar Aleksi iziet PADI niršanas kursus. Pēc teorētiskajām nodarbībām viņi atstāsta tādas šausmas par visu, kas var notikt, ka mati ceļas stāvus. Poga neko, viņai ir skaidra galva un laba tehniskā un loģiskā domāšana (lai arī tā varbūt neizskatās). Puika ir pārgalvīgs. Viegli apjūk. Jā, protams, pirmās ieniršanas būs kopā ar instruktoru, bet tik un tā baidos. Nevar jau arī zināt, cik profesionāli ir tie niršanas klubi. Piemēram, vai tur ir barokameras.
Pauls tikko rādīja kādu web-lapu, kur var aplūkot zemeslodi no satelīta. Tiešajā laikā. Un var griezt to bumbu apkārt, sajust viņas apaļumu un ieraudzīt, cik tā zanzibāra ir tālu. Nē, labi, ir jau daudz tuvāk kā Bali, bet vienalga - netikās skatīties uz tiem kalniem, līdzenumiem, tuksnešiem un jūrām, kam jālido pāri. Kaut man jau sen likās, ka pie tāliem lidojumiem esmu pieradusi kā pie parasta brauciena autobusā.
Jūra, starp citu, no satelīta izskatās pauguraina, kalnaina un kā no ģipša izlieta.
Vēl man liekas, ka es tur neatpūtīšos. (Tas, protams, nav ļaunākais, kas var notikt.) Es nemitīgi par kaut ko uztraukšos, plānošu braucienus, domāšu, kur slēpt dokumentus un naudu, raizēšos par to, kā savā starpā satiek bērni.
Es baidos būt īgna un nervoza ta Āfrikā. Sabojāt citiem atpūtu. Tur taču vajadzētu pilnīgi relaksēties un baudīt.
Vēl es bīstos no katastrofām un kataklizmām, slimībām un lidmašīnu nokavēšanas.
Pašlaik jaukākais man liekas tas, ka Pogai ir "kontakts" Zanzibārā. Milzīga, skaista Kenijā dzimusi, Zanzibārā dzīvojoša afrikāņu rakstniece: http://www.cca.ukzn.ac.za/images/tow/TO
Viņa ir atbildējusi uz Pogas vēstuli un uzrakstījusi savu adresi un telefonu.
Šogad viņa ir Zanzibāras filmu festivāla direktore, festivāls gan notiek jūlijā. Pogas paziņas paziņu, kurš tur nesen viesojies, viņa esot iepazīstinājusi ar tādu kā zanzibāras rakstnieču klubiņu. Vecām, resnām, omulīgām rakstniecēm, kas kūpina pīpes.
Varbūt es tur pāriešu no cigaretēm uz pīpi.
Ar tādām domām es mēģinu kliedēt savu satraukumu un bailes.
Ja kādam ir interese: te ir viena Zanzibāras lapa, samērā neizskatīga, bet ar interesantām vēsturiskām sieviešu bildēm: http://home.globalfrontiers.com/Zanziba
Es gribētu atvest tādas bikses - šauras ar volāniem galā. Kā piedurknes.
Apdegumi arī vēl vienmēr šausmīgi sūrst.
Es gribētu nogriezt vēl īsākus matus, bet man nav friziera.
Jūs saprotiet, šitas nav nekāds mākslas ieraksts. Es vienkārši rakstu dienasgrāmatu. Par savu nogurumu un bailēm.
Nemiers, nemiers, nemiers. Citus gadus, kad devos austrumu virzienā, uz Taizemi, Indonēziju, nekad nejutos tik nedroši.
Poga ar Aleksi iziet PADI niršanas kursus. Pēc teorētiskajām nodarbībām viņi atstāsta tādas šausmas par visu, kas var notikt, ka mati ceļas stāvus. Poga neko, viņai ir skaidra galva un laba tehniskā un loģiskā domāšana (lai arī tā varbūt neizskatās). Puika ir pārgalvīgs. Viegli apjūk. Jā, protams, pirmās ieniršanas būs kopā ar instruktoru, bet tik un tā baidos. Nevar jau arī zināt, cik profesionāli ir tie niršanas klubi. Piemēram, vai tur ir barokameras.
Pauls tikko rādīja kādu web-lapu, kur var aplūkot zemeslodi no satelīta. Tiešajā laikā. Un var griezt to bumbu apkārt, sajust viņas apaļumu un ieraudzīt, cik tā zanzibāra ir tālu. Nē, labi, ir jau daudz tuvāk kā Bali, bet vienalga - netikās skatīties uz tiem kalniem, līdzenumiem, tuksnešiem un jūrām, kam jālido pāri. Kaut man jau sen likās, ka pie tāliem lidojumiem esmu pieradusi kā pie parasta brauciena autobusā.
Jūra, starp citu, no satelīta izskatās pauguraina, kalnaina un kā no ģipša izlieta.
Vēl man liekas, ka es tur neatpūtīšos. (Tas, protams, nav ļaunākais, kas var notikt.) Es nemitīgi par kaut ko uztraukšos, plānošu braucienus, domāšu, kur slēpt dokumentus un naudu, raizēšos par to, kā savā starpā satiek bērni.
Es baidos būt īgna un nervoza ta Āfrikā. Sabojāt citiem atpūtu. Tur taču vajadzētu pilnīgi relaksēties un baudīt.
Vēl es bīstos no katastrofām un kataklizmām, slimībām un lidmašīnu nokavēšanas.
Pašlaik jaukākais man liekas tas, ka Pogai ir "kontakts" Zanzibārā. Milzīga, skaista Kenijā dzimusi, Zanzibārā dzīvojoša afrikāņu rakstniece: http://www.cca.ukzn.ac.za/images/tow/TO
Viņa ir atbildējusi uz Pogas vēstuli un uzrakstījusi savu adresi un telefonu.
Šogad viņa ir Zanzibāras filmu festivāla direktore, festivāls gan notiek jūlijā. Pogas paziņas paziņu, kurš tur nesen viesojies, viņa esot iepazīstinājusi ar tādu kā zanzibāras rakstnieču klubiņu. Vecām, resnām, omulīgām rakstniecēm, kas kūpina pīpes.
Varbūt es tur pāriešu no cigaretēm uz pīpi.
Ar tādām domām es mēģinu kliedēt savu satraukumu un bailes.
Ja kādam ir interese: te ir viena Zanzibāras lapa, samērā neizskatīga, bet ar interesantām vēsturiskām sieviešu bildēm: http://home.globalfrontiers.com/Zanziba
Es gribētu atvest tādas bikses - šauras ar volāniem galā. Kā piedurknes.
Apdegumi arī vēl vienmēr šausmīgi sūrst.
Es gribētu nogriezt vēl īsākus matus, bet man nav friziera.
Jūs saprotiet, šitas nav nekāds mākslas ieraksts. Es vienkārši rakstu dienasgrāmatu. Par savu nogurumu un bailēm.