:
Es neko nevaru uzrakstīt. Saprotams, jo vairāk tu domā par to, ka vajag, jo vairāk nevari. Man nepieciešams tas baltais līdzenums smadzenēs, lai kaut kas rastos, es nevaru izdomāt stāstu, traukus mazgājot vai māju kārtojot, es nevaru izdomāt stāstu, bezdarbības stundas kantorī nīkstot. Man vajag vismaz trīs dienas, trīs baltas un tukšas, un apziņu, ka vēl vismaz trīs ir priekšā, man nepietiek ar trīs stundām, pat ja pats mehāniskās rakstīšanas laiks aizņemtu tikai šīs trīs stundas. Nē, dažreiz pat pietiek, bet tas ir ļoti reti, tas ir tad, kad Dieva iedvesma pār mani nolīst, nesmejaties nemaz, tā gadās, tā ir, vai nav vienlaga kā to nosauc. Bet ir reizes, kad nevar gaidīt uz Dieva iedvesmu, un tādas ir gandrīz vai visas reizes, Dieva iedvesma līst reti, parasti jau jārada no sevis, no sava līdzenuma, kur viss, kas bijis, ir kājām gluds nomīdīts un ar zāli apaudzis. Un nerēgojas ikdienas atlūzu asās šķautnes.
Maucība.
Maucība.