Zini, pilnīgi traki. Aizgāju jau gulēt, pie tam iedzēru miega zāles, bet aizmigt nevarēju. Un kaut kā sāku atcerēties, šausmīgi spilgti - dažas ainas no bērnības, no skolas sākuma gadiem. Nu tā, ka sagribējās pierakstīt, un tad nolēmu rakstīt Tev.
Mani mamma šausmīgi slikti ģērba. Nu, kaut kā tā briesmīgi bezgaumīgi. Ir saglabājušās dažas atbaidošas bildes no tā laika: briļļaina meitene ar lakatiņu galvā, kaut kāda jocīga pufaika, īsi svārki, tādas kā treniņbikses kājās un neglītas kurpes. Tās treniņbikses līdz kurpēm nesniedzas. Rokās lieli dūraiņi. Ārā nemaz nevarētu būt pārāk auksts, jo mamma, kura stāv man blakus, ir ģērbusies pavasarīgi (vai rudenīgi) - vieglā mētelītī, pliku galvu, taču es biju slimīgs bērns un mani briesmīgi sargāja. Un es stāvu tā, ka Poga, nesen, šo bildi smejoties komentēja šādi: mamma laikam Tev saka - stāvi taisnāk! Nu vēl taisnāk!
Es pat atceros to lakatiņu, vilnas, krēmkrāsas pamats un kaut kādi bordo rombiņi. Nekad neesmu sapratusi, kur mammai bija acis, jo pati viņa ģērbās glīti. Vēl ir bildes, kurās es esmu kopā ar tēva brāļa trim meitām, kuras ir vecākas par mani un visas jaunībā bija lielas skaistules. Viņas Rīgā sauca par "smukajām N.... meitām", viņas pazina. Viena filmējās sen aizmirstā filmā, ja nemaldos, saucās - "Rudens vēl tālu". Viņas tais bildēs ir šausmīgi stilīgas, kā no ārzemju modes žurnāliem, un es vienmēr tāds pāķu tuntulis.
Es biju diezgan gara, neveikla, man pašai likās - resna, ar gaišiem, plāniem matiem un neredzamām (nevis gaišām) skropstām un uzacīm. Lielām, atstāvošām ausīm un bezveidīgu degunu.
Es jutos drausmīgi neglīta, es izvairījos skatīties spogulī. Vissliktākais bija spogulis skolas darbmācības kabinetā. Tas kabinets atradās atsevišķā namiņā skolas pagalmā, mēs tur kopā ar puikām kaut ko frēzējām un virpojām. Atceros metāla un skābes smaku. Tur bija tādas aukstas, šņirkstošas dienasgaismas spuldzes. Un spogulis, kurā es izskatījos vienkārši ārprātīgi - katru reizi, nejauši, bet varbūt tīši un mazohostiski, ieskatoties tai spogulī, es redzēju tikai savas ausis un degunu. Un tad nezināju, kur likt acis no kauna, jo man likās, ka visi skatās uz mani - cik es gan esmu neglīta! Un neveikla! Vispār, ilgu laiku es dzīvoju ar sajūtu, ka visiem tik vien ir ko darīt, kā skatīties uz mani un šausmināties.
Otrs spogulis bija koridorā pie zvana, kur sēdēja dežuranti. Tas bija lielais spogulis, kurā varēja aplūkot sevi pilnā augumā. Vairums meiteņu tur labprāt uzturējās, lai par sevi patīksminātos, es vienmēr gāju garām nolaistu skatienu.
Un vēl es biju drausmīgi tizla fizkultūrā. Tās bija briesmīgas ciešanas. Fizkultūra kopā ar zēniem, sarkanie krekliņi, kuplās, melnās šortas. Manas baltās kājas.
Tiesa, ir arī dažas bildes, kurās es esmu tāds jauks, normāls bērns, skolas formā ar balto priekšautu un kaklautu. Bet spogulī es sevi nekad tādu neredzēju.
Tomēr klasē dažiem puikām es patiku. Kā noskaidrojās vēlāk. Piemēram, Pakalniņam Jurim, kurš bija par mani uz pusi īsāks un savu aizraušanos, protams, izrādīja tikai mani ķircinot. Bet no rītiem mēs vienā pieturā gaidījām autobusu uz skolu, tad viņš neķircinājās, bet nesa manu somu un, kā jau labi audzināts puika no inteliģentas ģimenes, vienmēr palaida mani pa priekšu autobusā. Un vienmēr, viņam pa priekšu kāpjot autobusā, es domāju par to, cik neglīta izskatos no aizmugures. Vēl neglītāka kā no priekšas.
Lieki piebilst, ka es labi mācījos. Biju klases vecākā, vēlāk pionieru pulciņa vadītāja. Un vēl es drausmīgi pieķēros draudzenēm, pieķēros tā godīgi un ar visu sirdi, un viņas mani parasti "nodeva", un es raudāju caurām naktīm.
Nu ja, un vēl bija tie briesmīgie sapņi.
Lai kaut kā glābtos no dzīves, es visu laiku izdomāju stāstus. Nu protams, tādas sentimentālas pasakas. Es visu laiku domās runāju dialogus ar kaut kādu reālu vai izdomātu Viņu. Vienalga, - gāju pa ielu vai braucu autobusā, vai sēdēju stundā, pirmā uzrakstījusi un nodevusi kontroldarbu, vai gultā pirms aizmigšanas, es vērpu tos dialogus. Dažreiz par ieganstu derēja kāda reāli notikusi nenozīmīgu frāžu apmaiņa ar kādu no klases krutākajiem zēniem. Es zināju, ka esmu atbildējusi muļķīgi, neveikli, nepareizi, un tad desmitām reižu pārstrādāju šīs sarunas domās, būdama gan atjautīga gan spoža.
Klases krutākie puikas bija divi Aivari. Viens bija drausmīgi pūtains, toties ļoti garš un agri nobriedis. Otrs bija mazāka auguma, un visām meitenēm likās, ka viņam ir Alēna Delona acis. Abi mācījās slikti.
Nu, tas bija sākums.
Man liekas, tam visam ir sakars ar to, kas ar mani notika vēlāk.
Varbūt atcerēšos vēl ko un pierakstīšu klāt.