19:24:
Plūst rāmi ūdeņi, varētu pat teikt - stāv, ne jau kā dīķis,- kā ezera spogulis, un tad iemet kāds akmeni vienu, otru, trešo, - nekā īpaša, ikdienišķas ķezas, bērnu slimības, dažas negulētas naktis, un liekas - miera nav bijis un atelpas nebūs. Smeldz viss ķermenis, sirds pukst tā drusku neritmiski, plaušas vārsta pēc skābekļa izslāpušas žaunas, bet ieelpa nesniedz to dziļumu, domas nestrādā, parunāt nav spēka un negribas, asaras ne par šo, ne par to, bet pēc asarām acis uzreiz tādas neierasti sausas, sūrstošas, kā putekļu piepūstas.
Nieki tas viss, biedri, nieki vien. Protams.
