Vispār man gan patīk tas brīdis, kamēr visi citi vēl guļ. Patīkams vientulības brīdis. Uzpīpē, iedzer kafiju. Paklepo un uzpīpē atkal.
Vakar pie puikas draugs palika pa nakti, pēc slēpošanas. Pareizāk laikam jāsaka - snovbordošanas. Atbrauca tikai 1os naktī no Žagarkalna, puika sajūsmā,esot nolecis no baigā tramplīna, nenokrītot, pēc tam visi brīnījušies - šitāds mazs tur vēl savu mūžu neesot lecis. Nu bet labi, ka ir vismaz kaut kas, kur viņš jūta pilnvērtīgs.Žēl, ka ar treniņiem nopietniem nekas nesanāk. Tie ir drusku par agru, lai tiktu no skolas, bet nometnes - mācību laikā. Un, tā kā mācību laikā mēs parasti braucam uz Āfriku, tad... jāmācās taču ar kādreiz ir? Lai gan dakters teica: ko niekus, visu mūžu vēl mācīsies.
Nu ja.
Bet man uz bidē maliņas veselu nedēļu stāvēja knaiblītes un svešs kājas īkšķa nags. Pats par sevi tas nav nekas dīvains. Dīvaini ir tikai tas, ka es veselu nedēļu, uz tā bidē tupot, uz nagu tikai skatījos un apcerēju, kam tas pieder. Un tikai vakar no rīta, nīgruma pilna - ar knipi aizsitu to kaut kur projām.
Nags, droši vien, puikas. Viņš iekš bidē mīl kājas mazgāt.