Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - tā nepiepildāmība

Vakar bija laba diena. LABA. Vintage tirdziņš Spīķeros. Tur gan bija stāvgrūdām pilns un tāpēc bija gana grūti sev ko atrast, bet atmosfēra bija vnk lieliska - improvizācijas teātris, daudz interesantu cilvēku, kas sestdienā plkst.12os, 13os iemalko aliņu. Ā, un absolūti mierīga pastaiga pa Vecrīgu, kur jau iekārtotas pirmās āra kafejnīcas, nesteidzīgi cilvēki, kas mierīgi plūst pa vecpilsētas ieliņām un laukumiem. Diemžēl maz pašu latviešu. Hei, latvji, ir taču pavasaris un Rīga taču ir mūsu! Kafija, , Brenguļu alus...

Šodien ir daudz sūrāk, jo ārā spīd saule un ir liegs vējš, bet man jāsāk strādāt (fuipē, it kills the mood). Un ir milzīga nepiepildāmības sajūta. Tā saēd. Tā pavisam lēni, bet saēd. Un tas ir milzīgs fuipē. Vispār vakar ar draudzeni vienojāmies, ka esam sabiedrībai nederīgas personības (krusts pāri - fail :D), jo patiesībā (neskatoties uz manu pašreizējo nodarbošanos, kas vnk tā sanāca) mūs neinteresē ikdienas ieguldīšanās sabiedrības attīstībā šī vārda pašā primitīvākajā nozīmē, proti, mēs daudz labprātāk atvērtu savu krodziņu vai pludmales bāriņu, nevis ... Bet LV dabas aizsardzību, piedalīšanos bērnu vasaras nometnēs, iesaistīšanos politiskās aktivitātēs es atstātu kā sava veida ārpusdarba hobiju. Katrā ziņā ne kā pamatdarbu. Nea.

Bet es klausos Fleet Foxes. Un viņu jaunais singls Helplessness Blues ir absolūti burvīgs. Šī muzikālā apvienība 'paņem', jo viņi ir tādi... nepiespiesti, nepiesārņoti. Viņu kompozīcijas asociējas ar kaut ko pirmtnēju šī vārda vislabākajā nozīmē. Svabadi.
Un vēl es tik ĻOTI gribu uz Vaiomingu , gribu klīst pa Jeloustounas nacionālo parku. Ja kāds grib mani aizvest uz Vaiomingu, droši piedāvājieties!