Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 18. Novembris 2013

Varētu, protams, strīdēties, vai latviskā dzīves ziņa ir akurāti savienojama ar kristīgām vērtībām (nevis vienkārši garu un dievību pasauli), kas ienākusi šeit ar varu...bet tajā pašā laikā mani, dziedot "Dievs, svētī Latviju", pārņem īpašas sajūtas. Un, tas, ka tā ir lūgsna tjip kristiešu Dievam, man netraucē nevienā acī, jo viss taču ir par to, ko tas nozīmē mums pašiem. Es, dziedot himnu vai svinot Ziemassvētkus, Dievu neasociēju ar to Dievu, bet gan ar savu, iekšējo, vārdos nenoformulējamo garīgumu. Tāpēc, protams, man netīk pārāk dziļi bāzt degunu Bībeles gudrībās (bet esmu apņēmusies to izlasīt), lai gan liela daļa no tā nav gluži zemē metama, un tur minētās vērtības, protams, ir cauraudušas un veidojušas to latviešu kultūru, kādu to pazīstam tagad. Diskutabli, vārdu sakot.
Bet šo Vanags, kurš vispār man ļoti netīk, skaisti pateica:
"Himna, ko tauta svētkos dzied Dievam par Latvijas valsti, ir "Dievs, svētī Latviju", bet būtu labi, ja himna, ko Latvijas valsts ikdienā dzied savai tautai, būtu "Esi man tā, lai es jūtu, cik ļoti to vajag tev". Jā, mums ļoti vajag savu valsti, tikai šai atziņai bieži vēl jānokāpj no prāta sirdī. Lai mēs jūtam savu valsti. Lūk mērķis, ko patiesi ir vēts spraust un piepildīt. Sevišķi, ja palūkojamies, kur esam un salīdzinām ar to, kur sākām."