Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 24. Februāris 2013

Divas hardcore nedēļas darbos aizvadītas. Patiesībā arī tagad turpināsies īstena darba duna, par ko liels prieks. Ēm... tik tāds viens sīkums - kāds man varētu beidzot arī par to visu samaksāt, citādi Bļannai nav par ko dzīvot (un drīz nebūs arī kur dzīvot).

Pazīstamie, tai skaitā daži mani radi bieži saka, ka es esot darbaholiķe. Vēl joprojām stingri turpinu to noliegt. Patiesība ir tāda, ka es esmu briesmīgi, briesmīgi slinka. To, ka mans dabiskais stāvoklis ir izteikti horizontāls, es sapratu jau diezgan agri un uzreiz nolēmu ar to sistemātiski cīnīties, jo riebj visi tie brīži, kad palaižos bezdarbībā (un tā ir bijis daudzreiz!). Tā nu es ar slinkumu regulāri un pamatīgi cīnos vismaz gadus 8-10, cenšoties pēc iespējas iesaistīties visur, kur var. Un, ja dienu skaits, kad 'nekur nav jābūt' un 'nekas nav jādara', pārsniedz 3 dienas pēc kārtas, es jūtos morāli un dažkārt pat fiziski slikti. Man vajag interakcijas ar cilvēkiem, jo acīmredzot man pašai ar sevi ir ļoti garlaicīgi (nesaprotu, kā citiem ar mani nav garlaicīgi).

Šodien beidzot ir brīvdiena. Vajadzētu kaut kur aiziet, kādu satikt un kaut ko sadarīt.

Man mazliet bail no tā, ka šobrīd esmu priecīga.
Bez naudas, bet ļoti priecīga :)

Rīgas laiks palasīts, jāiet ievilkt nāsīs svētdienas saule!