An earthling vs machines, himself & other men....
Okt. 15., 2010 | 06:52 pm
ēterā: Fleet Foxes
I daļa
Šonedēļ mani pievīla. Divas reizes. Pirmo reizi tas bija mans organisms, bet otro reizi tehnoloģijas. Vizualizējiet: ir trešdienas vakars, ap plkst. 19iem esmu atnākusi mājās un manā galvā rosās tikai viena doma - apmierināt jebkura cilvēka fizioloģiskās pamatvajadzības, proti, paēst, padzert un izgulēties. Nu, ko gan nozīmē "izgulēties"? Pareizi būtu lietot vārdu "pagulēt". Tā nu žigli iestumju kaut ko māgā, jo kunģītis jau sen kā sačokurojies un pierāvies pie mugurkaula, un, uzliekot modinātāja zvanu, dodos pagulēt apmēram stundu pusotru, jo gulētas nav tieši x stundas. Un šajā brīdī spēlē iesaistās mans organisms, kas nudien darbojas kā vesela komanda, tikai aiz borta atstājot smadzenes un saprātu. Pamostos ap diviem naktī pilnīgā panikā, jo protams, protams, modinātājs nav dzirdēts un četras no sešām stundām ir nesaplānotas... Ļoti saņemoties un lietojot kofeīnu saturošus dzērienus, ticiet vai nē, līdz 4:45 no rīta visas stundas ir saplānotas, prezentācijas un uzdevumi darbiem stundā sataisīti (tagad es uzsitu sev uz pleca un piešķiru sev žetonu un varbūt pat cepumu par spēju mobilizēties). Bet tad... notikumu virknē iesaistās tehnoloģijas un sākas cīņa : wasp_lv versus machines. Datoram pēkšņi ir vīruss. Tik pamatīgs, ka tiek bloķēta pieeja visiem maniem failiem un dokumentiem utt. wasp_lv zaudē, un kompis iegūst invaliditāti. Konkrēts epic fail. To, kā gāja stundās, labāk pat neminēt (lai gan, iespējams, ne visas bija absolūti briesmīgas).
II daļa
Ā, starp citu šonedēļ spēlē jau atkal iesaistījās Afanāsijs Iļjičs (nu, atcerieties? tas, kurš man iešķieba kabinetam zivis!). Un jāsaka atklāti - Afanāsijs Iļjičs ir reti nepatīkams cil'ēks. Runājot viņš burtiski ielaužas otra cilvēka personīgajā zonā. Katru reizi, uzsākot sarunu, viņš uzreiz ar saviem mazajiem, tuklajiem pirksteļiem ķer pēc manas rokas un iekrampējas tajā, cik vien spēkā viņa kuslajos locekļos. Un tad Iļjičs pieliecas klāt tā pavisam tuvu, tuvu, atklāj savu lišķīgo smaidu ar zelta zobu un maļ savu maļamo (dažkārt viņš pieliecas klāt tik tuvu, ka var sajust sīkus siekalu pielienus uz savas sejas, tāpēc nebrīnieties, ja man drīz būs izstrādājies aizsargāšanās reflekss, atmetot galvu atpakaļ, ja kāds tuvojas...). Jāpiezīmē, ka viņam īpaši patīk nākt ciemos un šādi izdarīties stundu laikā. To es atļāvos viņam aizrādīt. Un vispār līdz šim pie manis Afanāsijs Iļjičs ir nācis tikai tad, ja viņam no manis kaut ko vajag. Arī šoreiz. Pirms nedēļām trim viņš nāca pie manis ar izcili spožu domu, ka es kopā ar kādiem skolēniem varētu katru nedēļu kopt skolas augus - liet, slaucīt putekļus utt.- un par to ar atzīmēm atalgot skolēnus. Šoreiz viņš ir advancējies vēl vairāk un spēris soli uz priekšu: šīs nedēļas laikā būtu labi, ja es ar kādu labu klasi varētu nogriezt skolas apstādījumos esošajiem augiem beigtās lapas un šos augus ieziemot.... Tajā brīdī viņš mani izvelk no klases, pieved pie loga, lai parādītu tos apstādījumus. Jāatzīst, ka es nemaz neredzēju, jo manu skatu apžilbināja gaismas stars, kas atmirdzēja no viņa zelta zoba. Es laikam vēl nepateicu, ka par šiem pienākumiem vispār atbildīgs ir tieši Afanāsijs Iļjičs :).
Es biju gudrāka. Ar priekšniecību nav ko kašķēties. Darīju to, ko mamma bērnībā mācīja nedarīt - sūdzējos :D. Redziet, mana mentore ir mācību pārzine ar foršu, šerpu raksturu, kas, gardi smejoties, teicās, ka, lai es nesatraucos, viņa visu nokārtošot. Un vai es minēju, ka arī viņai ļoti netīk A. Iļjičs? Man vispār liekas, ka skolā nav diez ko daudz cilvēku, kas, liekot roku uz sirds, varētu pateikt:"Nu, vai nav tas mūsu Afanāsijs Iļjičs viens patīkams cilvēks?" Nu, nav gan.
Šonedēļ mani pievīla. Divas reizes. Pirmo reizi tas bija mans organisms, bet otro reizi tehnoloģijas. Vizualizējiet: ir trešdienas vakars, ap plkst. 19iem esmu atnākusi mājās un manā galvā rosās tikai viena doma - apmierināt jebkura cilvēka fizioloģiskās pamatvajadzības, proti, paēst, padzert un izgulēties. Nu, ko gan nozīmē "izgulēties"? Pareizi būtu lietot vārdu "pagulēt". Tā nu žigli iestumju kaut ko māgā, jo kunģītis jau sen kā sačokurojies un pierāvies pie mugurkaula, un, uzliekot modinātāja zvanu, dodos pagulēt apmēram stundu pusotru, jo gulētas nav tieši x stundas. Un šajā brīdī spēlē iesaistās mans organisms, kas nudien darbojas kā vesela komanda, tikai aiz borta atstājot smadzenes un saprātu. Pamostos ap diviem naktī pilnīgā panikā, jo protams, protams, modinātājs nav dzirdēts un četras no sešām stundām ir nesaplānotas... Ļoti saņemoties un lietojot kofeīnu saturošus dzērienus, ticiet vai nē, līdz 4:45 no rīta visas stundas ir saplānotas, prezentācijas un uzdevumi darbiem stundā sataisīti (tagad es uzsitu sev uz pleca un piešķiru sev žetonu un varbūt pat cepumu par spēju mobilizēties). Bet tad... notikumu virknē iesaistās tehnoloģijas un sākas cīņa : wasp_lv versus machines. Datoram pēkšņi ir vīruss. Tik pamatīgs, ka tiek bloķēta pieeja visiem maniem failiem un dokumentiem utt. wasp_lv zaudē, un kompis iegūst invaliditāti. Konkrēts epic fail. To, kā gāja stundās, labāk pat neminēt (lai gan, iespējams, ne visas bija absolūti briesmīgas).
II daļa
Ā, starp citu šonedēļ spēlē jau atkal iesaistījās Afanāsijs Iļjičs (nu, atcerieties? tas, kurš man iešķieba kabinetam zivis!). Un jāsaka atklāti - Afanāsijs Iļjičs ir reti nepatīkams cil'ēks. Runājot viņš burtiski ielaužas otra cilvēka personīgajā zonā. Katru reizi, uzsākot sarunu, viņš uzreiz ar saviem mazajiem, tuklajiem pirksteļiem ķer pēc manas rokas un iekrampējas tajā, cik vien spēkā viņa kuslajos locekļos. Un tad Iļjičs pieliecas klāt tā pavisam tuvu, tuvu, atklāj savu lišķīgo smaidu ar zelta zobu un maļ savu maļamo (dažkārt viņš pieliecas klāt tik tuvu, ka var sajust sīkus siekalu pielienus uz savas sejas, tāpēc nebrīnieties, ja man drīz būs izstrādājies aizsargāšanās reflekss, atmetot galvu atpakaļ, ja kāds tuvojas...). Jāpiezīmē, ka viņam īpaši patīk nākt ciemos un šādi izdarīties stundu laikā. To es atļāvos viņam aizrādīt. Un vispār līdz šim pie manis Afanāsijs Iļjičs ir nācis tikai tad, ja viņam no manis kaut ko vajag. Arī šoreiz. Pirms nedēļām trim viņš nāca pie manis ar izcili spožu domu, ka es kopā ar kādiem skolēniem varētu katru nedēļu kopt skolas augus - liet, slaucīt putekļus utt.- un par to ar atzīmēm atalgot skolēnus. Šoreiz viņš ir advancējies vēl vairāk un spēris soli uz priekšu: šīs nedēļas laikā būtu labi, ja es ar kādu labu klasi varētu nogriezt skolas apstādījumos esošajiem augiem beigtās lapas un šos augus ieziemot.... Tajā brīdī viņš mani izvelk no klases, pieved pie loga, lai parādītu tos apstādījumus. Jāatzīst, ka es nemaz neredzēju, jo manu skatu apžilbināja gaismas stars, kas atmirdzēja no viņa zelta zoba. Es laikam vēl nepateicu, ka par šiem pienākumiem vispār atbildīgs ir tieši Afanāsijs Iļjičs :).
Es biju gudrāka. Ar priekšniecību nav ko kašķēties. Darīju to, ko mamma bērnībā mācīja nedarīt - sūdzējos :D. Redziet, mana mentore ir mācību pārzine ar foršu, šerpu raksturu, kas, gardi smejoties, teicās, ka, lai es nesatraucos, viņa visu nokārtošot. Un vai es minēju, ka arī viņai ļoti netīk A. Iļjičs? Man vispār liekas, ka skolā nav diez ko daudz cilvēku, kas, liekot roku uz sirds, varētu pateikt:"Nu, vai nav tas mūsu Afanāsijs Iļjičs viens patīkams cilvēks?" Nu, nav gan.