darbs zinātniekiem-psihologiem vai vnk kādam, kas beidzas nost aiz garlaicības
Jun. 22., 2010 | 07:00 pm
Ja būtu kādi kritēriji, nu , kādi koeficienti, pēc kuriem ātri vien apmulsušie ļaudis, tai skaitā es, varētu noteikt sava necilā mūžiņa gājumu, ritumu, tas dažbrīd ļoti palīdzētu saprast, kas tad vairāk bijis: kāpumu vai kritumu, kalnu vai leju? Redziet es esmu par dumju, jo man nekādi neizdodas izdomāt visaptverošu kritēriju, kas piemēram grafika veidā, un, lai pavisam smalki, vēl izvelkot trendu, pilnvērtīgi atspoguļotu manas/tavas dzīves lietderību un to, cik, balstoties uz individuāli piedzīvotiem faktiem ( {ne}izmantotajām izdevībām), tā ir veiksmīga. Protams, lai mērījumi būtu ticami, ir jāņem vērā dažādi faktori - raksturs, vide, sociālais stāvoklis, gēni... bla, bla... Un jau atkal tas kļūst par sarežģītu. Gribu vnk zināt nevis dzīves jēgu un pilnvērtību pēc vispārpieņemtiem raksturlielumiem, proti, kam vairāk zinātnisko publikāciju vai lielāka mašīna, bet individuāli tās jēdzīgumu, pilnvērtīgumu un laimību (tas vārds feini skan :D). Nu, piemēram, kāpēc viss nevar būt tik vienkārši, kā attiecība starp piedzīvotājām kāzām un bērēm? Tāpēc, ka es, piemēram, esmu savā mūžā bijusi uz vienām kāzām un vienām bērēm, un abas bija gana pasen. Tas nozīmē, ka teorētiski ir līdzsvars - grafikā taisna līkne. Bet nekas nevar būt sliktāks par taisnu līkni. (c)which is worse - hell or nothing?