Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 8. Jūnijs 2010

Es dzeru. Un daudz. Alu, šņabi, vīnu - visu, kas pieejams. Jūs jau zināt, kā tas ir - kad lieli prieki, tad jādzer; kad lielas bēdas / dusmas / škrobe un visādi citādi sūds uz sirds - tad arī jādzer. Šis ir stāsts par otro gadījumu. Pēdējo divu dienu laikā mājās tik biju ieskrējusi uz brīdi - lai pārģērbtu klōzīti. Negribas būt mājās, jo te tā atmosfēra šim brīdim pārāk šaura, pārāk atgādinoša, pārāk kaitinoša. Tādēļ blandos apkārt, kopā ar 2iem biedriem - dzeru, skatos muļķīgas filmas, spēlēju kārtis, apņirdzu absolūti brīnišķos sieviešu žurnālus (g.k. - cosmopolitan :D); kā arī ļauju šamējiem sevi visādi lutināt. Vārdu sakot - es daru neko, un man liels un patiess prieks par to, jo ziniet - tad vnk NAV JĀDOMĀ.
Jūs jau sapratāt, vai ne? Es te savu sāpi izkliedzu.
Man sāp galva, jo atkal esmu mājās, un tas nozīmē, ka atkal jau domāju.