Sekotājs, mazais vaislais draugs un citi.
Apr. 20., 2010 | 11:39 pm
Šodien aizbraucu uz Mazpilsētu jeb, pareizāk sakot, Mazciemu. I praktisku nolūku vadīta, meklējot atbilstošus vizuālos materiālus (lasīt: foto) savas mītiskajam darbam, i ziņkārības dzīta, jo kādu mēnesi tur nebija būts.
Pavasarī tur izskatās gauži tukšs un kails, bet ir tāda brīnišķa sajūta, ka esi kaut pussoli tuvāk dabai un tādējādi arī sev pašam. Gribēju Jums parādīt dažas bildes, kur centos iemūžināt pavasari tā viskrāšņākajās izpausmēs, bet fotogrāfiju veidojošā ierīce atteicās nofokusēt asumu uz pareizo, proti, galveno kompozīcijā paredzēto objektu. Tā nu gan pīpenes, gan cīrulīši (šeit: augs) sanāca aplami miglaini (nu nemācēju tur visu saregulēt, kā nākas). Bet varbūt arī, ka tā labāk - bildēs šā vai tā to visu atklāt nemācētu. Citi māk. Es nē. Bet dažus attēlus es tomēr gribētu parādīt -->
Draugs Nr. 1 izskrēja no kāda dārza un kā īsts kavalieris pavadīja mani manās nesteidzīgajās gaitās gar Gauju. Pēc brīžā sāku satraukties, jo viņš nemaz nedomāja doties uz māju pusi, tāpēc, visādi plātoties un piepaceltā balsī mēģinot viņu uzrunāt dažādas valodās, sāku pret viņu izturēties mazliet riebīgi, ko vēl joprojām mazliet pārdzīvoju, jo vispār viņš bija nudien bezgala jauks un mīļš. Stāsts beidzas ar to, ka, lai tiktu no šī džentlmeņa vaļā, es rāpos pāri žogam:
( sekotājs )
Bet reku-šeku vietējā Amazone, kas, sķiet, nekad nav redzēta tik zaļos toņos. Parasti dominē tumši brūnā krāsa: ( mazupīte )
Draugs Nr. 2 - ( mazais vaislinieks :) ) (paldies, jaunais govju vīrieti, par bildēšanos!)
Un vilciens ir vienīgais sauszemes sabiedriskais transporta līdzeklis, kas man kaut cik patīk (ļoti ieteicams un vēlams, lai būt pustukšs, protams), jo tur dažkārt var satikt interesantus un tīri feinus cilvēkus. Šodien nevienu tādu nesatiku.
Pavasarī tur izskatās gauži tukšs un kails, bet ir tāda brīnišķa sajūta, ka esi kaut pussoli tuvāk dabai un tādējādi arī sev pašam. Gribēju Jums parādīt dažas bildes, kur centos iemūžināt pavasari tā viskrāšņākajās izpausmēs, bet fotogrāfiju veidojošā ierīce atteicās nofokusēt asumu uz pareizo, proti, galveno kompozīcijā paredzēto objektu. Tā nu gan pīpenes, gan cīrulīši (šeit: augs) sanāca aplami miglaini (nu nemācēju tur visu saregulēt, kā nākas). Bet varbūt arī, ka tā labāk - bildēs šā vai tā to visu atklāt nemācētu. Citi māk. Es nē. Bet dažus attēlus es tomēr gribētu parādīt -->
Draugs Nr. 1 izskrēja no kāda dārza un kā īsts kavalieris pavadīja mani manās nesteidzīgajās gaitās gar Gauju. Pēc brīžā sāku satraukties, jo viņš nemaz nedomāja doties uz māju pusi, tāpēc, visādi plātoties un piepaceltā balsī mēģinot viņu uzrunāt dažādas valodās, sāku pret viņu izturēties mazliet riebīgi, ko vēl joprojām mazliet pārdzīvoju, jo vispār viņš bija nudien bezgala jauks un mīļš. Stāsts beidzas ar to, ka, lai tiktu no šī džentlmeņa vaļā, es rāpos pāri žogam:
( sekotājs )
Bet reku-šeku vietējā Amazone, kas, sķiet, nekad nav redzēta tik zaļos toņos. Parasti dominē tumši brūnā krāsa: ( mazupīte )
Draugs Nr. 2 - ( mazais vaislinieks :) ) (paldies, jaunais govju vīrieti, par bildēšanos!)
Un vilciens ir vienīgais sauszemes sabiedriskais transporta līdzeklis, kas man kaut cik patīk (ļoti ieteicams un vēlams, lai būt pustukšs, protams), jo tur dažkārt var satikt interesantus un tīri feinus cilvēkus. Šodien nevienu tādu nesatiku.