Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 9. Janvāris 2010

Visa patiesība par "Cīņas kluba" puisi, kuru mocīja bezmiegs un pārlieku iejušanās cita ādā, ir atklāta. Viņš gluži vienkārši bija uzvilcis identitātes krīzes čībiņas. You know - visparastākās.
Esmu uz brīdi aizņēmusies līdzīgas čabatas, tik ne identitātes ķezas kā Valdiņam vai Nortona atveidotajam puisim, bet gan drīzāk "kāmanbūt" krīzes čībiņas. Februārī, ja līdz tam laikam nepārdomāšu, gribu ņemt pauzi no ripas dzenāšanas. Sākumā uz mēnesi, tad jau paskatīšos, cik spēcīga būs gribēšana un entuziasms. Vārdu sakot, visādas herņas pa galvu maisās.

Situācija sekojoša - 1dien ir mission impossible - eksāmens, kura apgūstamās macību vielas apjoms pārsniedz mana prāta aptveramības vistālākās robežas. Šāda briesmīga izmisuma priekšā es kļūstu vāja, kā rezultātā esmu izdzērusi tikai 1 stipri alkoholisku skrūvi un jau jūtos noreibusi. Plus - zvana man tuvs cilvēks, kam gaidāms šis pats brīnumpārbaudījums, un aicina šodien ballēties. Atzīšos - tas skanēja vilinoši, nudien, bet esmu garā stipra un tādēļ atteicu.
Gribu vēl iedzert. Gribu uz Rammstein konci. Seriously.

Un skype čatā vārdu 'kekss' izlasu, protams, kā 'sekss'.