Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 17. Septembris 2009

Slimojot ar kādu no n'tajiem gripas paveidiem, nudien ar lielu aizrautību vismaz veselas nedēļas garumā ir brīnišķa iespēja sekot līdzi visiem tradicionālajiem iesnu 'fasoniem'. Primārs nosacījums: lai ķermeņa T turētos normās un nebūtu nekāda attaisnojuma nepildīt tiešos pienākumus, apmeklējot darbu/ lekcijas un tādējādi sekmīgi pildot katra kārtīga pilsoņa pienākumus.
Mans personīgais gadījums, kā apgalvo mani dārgie studiju biedri, šoreiz esot visai amizants. Rau, kāda mana laba biedre apgalvo, ka ar katru dienu mana balss aizsmokot arvien vairāk. Es gan iebildu, sakot, ka tā neaizsmok vairāk, bet vienkārši transformējas. Lūk, 1dien, kad es vēl kaut cik varēju izdvest puslīdz sakarīgu skaņu, kārtējo reizi skaļi dziedot, es ņēmu tikai zemās notis. Ļoti zemās. 2dien par dziedāšanu varēja jau aizmirst. Bija jāpiedomā jau pie runāšanas vien. 3dien diemžēl savu balsi īsti nedzirdēju aizkritušo ausu dēļ. Bet šodien! Tembrs atgādina jaunu gailēnu, kas pārvingrinājis savu balsi, centīgi mācoties no vecākā gaiļu tēviņa. Visjokaināk izklausās pilnīgi nekontrolējuma balss "uzbraukšana" falsetā. Īpaši jauki, jo šodien bija jāuzstājas 60 cilvēku auditorijas priekšā :D