(bez virsraksta)
Jul. 8., 2009 | 12:53 pm
ēterā: Morrissey
Es šodien esmu pavisam īsts cirslītis. Stāstu pagaidām var iedalīt trīs daļās, un tas sākas šādi:
1) Tā kā esmu šausmonīgi laba meita, tad esmu nosolījusies reizi nedēļā mātei darbā apliet puķes, kamēr šamējā atvaļinājusies ārpus lielpilsētas. Tā nu ņemu riteni un braucu. Kad esmuu nominusies nieka 3-4 minūtes, pārliekot ātrumus, ritenim nokrīt ķēde. Un ne vien nokrīt, bet arī pamatīgi iesprūst. Tā nu nostumju velosipēdu zālienā, lai mazāk maisos pa kājām pārējiem. Pēc minūtēm 5, kad rokas jau melnas, bet ķēde vēljoprojām pamatīgi iestrēgusi, sāku stumties atpakaļ uz mājām, kur mani mīļi gaida kāpiens ar visu veļļuku uz 4 stāvu. Pēc minūtēm 40, kad esmu slapja un pilnīgi melna, esmu no jauna gatava šo pārvietošanās līdzekli stibīt lejā un atsākt ceļojumu. Ak, jā - aizmirsu pieminēt, ka stumjot noplīsušo riteni uz mājām, es to acīmredzot slaiki biju izbraucinājusi cauri svaigam suņa sūdam. Smird vareni.
2) Pārbraukusi jau otro reizi mājās, nolemju ieiet dušā. Jau trešo dienu nav karstā ūdens. Pie durvīm izliktā zīmīte gan vēsta mazliet ko citu - "sakarā ar remontdarbiem būs traucēta karstā ūdens padeve 7. jūlijā". Nu jā - tātad ūdens nav vēl joprojām. Bet turpinot cirslīša cienīgos piedzīvojumus: pēc dušas basām kājām dodos uz istbabu, uzvelku T- kreklu, izeju uz balkona un, bļin, uzkāpju uz zemē nokritušas piespraudes. Tagad man pēdā ir caurums. Rēķiniet paši - tas sāp.
3) Ap plkst. 12iem sagribas kko uzēst, jo brokastis izpalikušas. Tā nu pa fikso uzvāru zupu. Ieleju bļodiņā un vieglā solī, ne par ko vairs nesatraukdamies, dodos uz istabu, kur mani gaida Morrissey daiļarade un grāmata. Man mugurā vēljoprojām T- krekls ar platām piedurknēm, kas izrādījās īsta sodība. Dodoties ātrā solī iekšā pa istabas durvīm, krekla piedurkne aizķeras aiz durvju kliņķa, un, še tev, zupa ar švunku izlīst ne tikai pa visu grīdu, bet arī uz gultas!
1) Tā kā esmu šausmonīgi laba meita, tad esmu nosolījusies reizi nedēļā mātei darbā apliet puķes, kamēr šamējā atvaļinājusies ārpus lielpilsētas. Tā nu ņemu riteni un braucu. Kad esmuu nominusies nieka 3-4 minūtes, pārliekot ātrumus, ritenim nokrīt ķēde. Un ne vien nokrīt, bet arī pamatīgi iesprūst. Tā nu nostumju velosipēdu zālienā, lai mazāk maisos pa kājām pārējiem. Pēc minūtēm 5, kad rokas jau melnas, bet ķēde vēljoprojām pamatīgi iestrēgusi, sāku stumties atpakaļ uz mājām, kur mani mīļi gaida kāpiens ar visu veļļuku uz 4 stāvu. Pēc minūtēm 40, kad esmu slapja un pilnīgi melna, esmu no jauna gatava šo pārvietošanās līdzekli stibīt lejā un atsākt ceļojumu. Ak, jā - aizmirsu pieminēt, ka stumjot noplīsušo riteni uz mājām, es to acīmredzot slaiki biju izbraucinājusi cauri svaigam suņa sūdam. Smird vareni.
2) Pārbraukusi jau otro reizi mājās, nolemju ieiet dušā. Jau trešo dienu nav karstā ūdens. Pie durvīm izliktā zīmīte gan vēsta mazliet ko citu - "sakarā ar remontdarbiem būs traucēta karstā ūdens padeve 7. jūlijā". Nu jā - tātad ūdens nav vēl joprojām. Bet turpinot cirslīša cienīgos piedzīvojumus: pēc dušas basām kājām dodos uz istbabu, uzvelku T- kreklu, izeju uz balkona un, bļin, uzkāpju uz zemē nokritušas piespraudes. Tagad man pēdā ir caurums. Rēķiniet paši - tas sāp.
3) Ap plkst. 12iem sagribas kko uzēst, jo brokastis izpalikušas. Tā nu pa fikso uzvāru zupu. Ieleju bļodiņā un vieglā solī, ne par ko vairs nesatraukdamies, dodos uz istabu, kur mani gaida Morrissey daiļarade un grāmata. Man mugurā vēljoprojām T- krekls ar platām piedurknēm, kas izrādījās īsta sodība. Dodoties ātrā solī iekšā pa istabas durvīm, krekla piedurkne aizķeras aiz durvju kliņķa, un, še tev, zupa ar švunku izlīst ne tikai pa visu grīdu, bet arī uz gultas!