Fundamentālists
Feb. 22., 2009 | 12:15 am
Pēdējā manis redzētā izrāde JRT. Jau atkal jāsaka - šajā iestādījumā vēl neesmu vīlusies.
Konkrētāk par Fundamentālistu --> jā, atzīstu, ka šoreiz vis aiz laimes un baudījuma prieka nelēcu augstu gaisā, bet man patika. Ļoti patika.
Ar atkāpi - komercija iedalās labā un sliktā komercijā. Tomēr likās, ka Fundamentālistu tā īsti nevar "ierindot" nevienā no šīm nosacītajām kategorijām. Izrāde par to, ka nekas nav balts un melns, par to, ka nav vienas absolūtas patiesības, par ticību kā tādu, par tās izpausmēm un uztverēm. Par to, ka cilvēki mēdz kļūt vāji.
Gatis Gāga lieliski "tiek galā" ar saviem pienākumiem. Notur, domājams, arī citus skatītājus ar neatslābstošu uzmanību visu izrādes laiku. Gāga uz skatuves šķiet tik vienkāršs, cik vienkāršs var būt. Arī viņa mācītājs. Viņa izstrādatie, taču neuzbāzīgie žesti (kuros jau ir samanāms garīdznieks) un monologi, kuros var klausīties ar atplēstu muti, liek skatītājam noticēt, ka Gāga nudien ir tas pats īstais Markus, it kā pārliecināts par savu ticību, bet tajā pašā laikā dzīvo zināmos pašpārmetumos un neziņā, vai viss ir tā, kā viņš ir iedomājies. Visu cieņu, Gāga ir liela šīs izrādes vērtība.
Sieviešu lomā "trāpījos" uz Mičuli, viņa arī režisore. Un tomēr...viņa brīžiem likās mazliet nepārliecinoša, jo sevišķi salīdzinot ar Gāgu. Heidi tēlā atspoguļojas vismaz trīs personības dažādās šķautnes dažādos dzīves periodos. Un jāsaka, ka vispārliecinošāk, manuprāt, bija Mičules izdzīvotais Heidi paštaisnais, fanātiskais fundamentālistes un tajā pašā laikā sevis pašu neatradušās tēls. Brīžos, kad viņa bija 18gadīga meitene, kaut kas nenostrādāja līdz galam (vismaz manā uztverē), izņemot burvīgo ainu, kad mēs, skatītāji, bijām veco ļaužu pansionāta iemītnieki, bet viņa dziedāja mums dziesmu :)
Neņemos vairāk spriest, neesmu jau nekāds kritiķis. Tīri subjektīvi.
Visvairāk mani interesē, kā šo izrādi uztver dziļi kristīgie (un ticīgie vispār), jo dažbrīd man likās, ka es smejos vairāk nekā citi. Lai nu kā - iesaku.
Konkrētāk par Fundamentālistu --> jā, atzīstu, ka šoreiz vis aiz laimes un baudījuma prieka nelēcu augstu gaisā, bet man patika. Ļoti patika.
Ar atkāpi - komercija iedalās labā un sliktā komercijā. Tomēr likās, ka Fundamentālistu tā īsti nevar "ierindot" nevienā no šīm nosacītajām kategorijām. Izrāde par to, ka nekas nav balts un melns, par to, ka nav vienas absolūtas patiesības, par ticību kā tādu, par tās izpausmēm un uztverēm. Par to, ka cilvēki mēdz kļūt vāji.
Gatis Gāga lieliski "tiek galā" ar saviem pienākumiem. Notur, domājams, arī citus skatītājus ar neatslābstošu uzmanību visu izrādes laiku. Gāga uz skatuves šķiet tik vienkāršs, cik vienkāršs var būt. Arī viņa mācītājs. Viņa izstrādatie, taču neuzbāzīgie žesti (kuros jau ir samanāms garīdznieks) un monologi, kuros var klausīties ar atplēstu muti, liek skatītājam noticēt, ka Gāga nudien ir tas pats īstais Markus, it kā pārliecināts par savu ticību, bet tajā pašā laikā dzīvo zināmos pašpārmetumos un neziņā, vai viss ir tā, kā viņš ir iedomājies. Visu cieņu, Gāga ir liela šīs izrādes vērtība.
Sieviešu lomā "trāpījos" uz Mičuli, viņa arī režisore. Un tomēr...viņa brīžiem likās mazliet nepārliecinoša, jo sevišķi salīdzinot ar Gāgu. Heidi tēlā atspoguļojas vismaz trīs personības dažādās šķautnes dažādos dzīves periodos. Un jāsaka, ka vispārliecinošāk, manuprāt, bija Mičules izdzīvotais Heidi paštaisnais, fanātiskais fundamentālistes un tajā pašā laikā sevis pašu neatradušās tēls. Brīžos, kad viņa bija 18gadīga meitene, kaut kas nenostrādāja līdz galam (vismaz manā uztverē), izņemot burvīgo ainu, kad mēs, skatītāji, bijām veco ļaužu pansionāta iemītnieki, bet viņa dziedāja mums dziesmu :)
Neņemos vairāk spriest, neesmu jau nekāds kritiķis. Tīri subjektīvi.
Visvairāk mani interesē, kā šo izrādi uztver dziļi kristīgie (un ticīgie vispār), jo dažbrīd man likās, ka es smejos vairāk nekā citi. Lai nu kā - iesaku.