blin_da

KRIMA

Šodien pārāk daudz neapmierināmu vēlmju...
Un mani tuliņ darbā būs jāpiesien pie beņķa, lai es sēdētu un strādātu, bet haaaaaaaaaa, tas ar uz riteņiem!
Ja redzat ka kāds pie VEFA pāri tiltam stumjas, esiet labi, pavelciet gabaliņu...

paldies "Laimai" par kalētajām zemenēm šokolādē! Njammmmmmmmm! :)

Man liekas, vai visi cilvēki jūk prātā? :(

Nu ja princese, ta princese....

Saka, ka rakstura īpašības, noslieces u.t.t. pārdzimst ik pēc 1 paaudzes.
Dzert es jau māku, tagad tik jāiemācās spēlēt akardeonu. Un līksmība var sākties!!!
Vot tik nodzīvot līdz opīša gadiem ar šādu dzīvesveidu...:D

Es nezinu ko es gribu, bet man sāk parādīties zināmas nojausmas, lai gan pavisam skaidri es zinu ko negribu, pie tā pagaidām pieturēšos., neko nesa- un nepār- spīlējot.
Un tā pārdomājot šo gadu, diezgan sajūtām un notikumiem bagāts tas jau tagad. To varētu apzīmēt ar "vis vis" gadu, pagaidām gan pārākajā pakapē, vēl ir kurp tiekties.
Un kārtējo reizi pārliecinos, ka viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no manis pašas. Citus vainot nevar, pieprasīt ne tik, dzīvojot kopā taču iepazīst cilvēku, un kapec prasīt no cilvēka to ko viņš nav spējīgs dot, kapēc par to dusmoties vai apvainoties, viņš vienkārši tāds ir, un tā stulbā tieksme idealizēt cilvēkus, gan citus, gan sevi pašu, tas noved pie vilšanās, vienmēr..
Paldies tiem 3im cilvēkiem, kuri tiešām ir "mani" cilvēki, kuriem es rūpu, kas kaut nedaudz liek atkāpties tai smeldzīgajai vientulības sajūtai. Nu man ir apkārt daudz labu cilvēku, tiešām labu un tomēr gribu distancīti, sen vairs nemāku uzticēties, plaši atplestām muļķa acīm skriet kādam pretī savu kailumu neslēpjot, kaut gan gribētos, tā patiesi un īsti, nu dievs ar viņu, ka pēctam sajūta, ka kāds piebradājis un aizgājis, pārāk sterils tur viss palicis, sterils un bezpersonisks.

Mani vecīši ir superīgi!
Ja neskaita, ka viņi vislaik runā par miršanu, sirdī viņi reizumis ir jautrāki un mundrāki par jebkuru jaunieti!
Njā un šodien diskusijas izvērtās patiešām vētrainas, protams par politiku. :D

Un tad vēl viens omītes un opīša kopīgais zelta grauds:
Omīte: "Nevar jau tā vienkārši spļaut ārā visu kas uz mēles"
Opīts: "Nu ja, jāskatās kur spļauj!"

+fonā skatamies bobsleju
Omīte: "Ai, nu tur jau tik zarnas pa trasi parādija"
To mana kārtīgā omīte , kurai blūzīte ar baltu apkaklīti, smalki izgludināta, un vispār viss perfekts, tā teikt pēc padomju laiku labākās etiķetes...


Drošvien bez zināma konteksta izklausās šizofrēniski, nu nekas, traki forši tāpat!

1dienā atbrauc pie manis jauki cilvēki un saka, eu davai, aizvedīsim tevi uz Rīgas 1. siltumnīcu, es saku, ka jā labi, un sēžos košā busiņā un dodos ceļā.
Kad esmu iradusies, mani sagaida 2 sievietes, visapkārt spilgtas gaismiņas un spīdīgi knariņi. Un tad vecākā sieviete ķer mani pie vēnas un metas durt, no lielās centības rociņa nodreb, asiņu trauciņš nokrīt zemē, adata izkrīt, asins šķīst uz visām pusēm, tantuks rauj nost žņaugu, ķer pēc salvetēm, jaunām adatām un trauciņiem, visi spožie loriņi iet pa gaisu, a mans tik sēž un ķiķina, mierina paveco sievieti un saka, gan būs labi, lai jau nesatraucas, nabags tomēr nervozs, bet visu sadabū, tik žņaugs pazudis, tad nu abas gandrīz vai ne rāpojam pa zemi- meklējam, kad tantuks ieskatās miskastē un jā, patiesi- žņaugs izmeties :D
Tad nu vēl šādas tādas, mazāk interesantas procedūras un dodos ka uz savu siltumnīcas nodalijumu. Manā nodalijumā jau atrodas 3 jaukas preilenes, 2 ar saoperētiem deguniem un tamdēļ zilām acīm, un "Aspazija" cik sapratu ar sāpošu kaklu.
Pastāstīšu nedaudz vairāk par "Aspaziju", jo par tādu personību klusēt nav iespējams! Guļ skaista, cēla būtne gultā, sejas vaibsti kā mūzai, apgarots skatiens griestos, uz acu plakstiem dūmakainas ēnas, mugurā melns puscaurspīdīgs satīna naktskrekls, atsegtiem pleciem, mati pelēcīgi brūni, viegli viļņaini, nedaudz erotiski izpūruši, nu jāsaka, ka sieviete gados, nu kādos nu gados sievietes vispār var būt. Bet ja godīgi, kādā trešajā dienā man "Aspazijas" kļuva žēl, viņa tik ļoti centās izskatīties labi, bet ne sev centās, apkārtējiem, personālam, savam "Rainim" centās, jā jā "Rainis" ar tur bija!!! 3x dienā nāca ciemos pie "Aspazijas", abi risināja intelektuālas sarunas par aktuālām un bezgala kulturālām tēmām, tiesa pie "Raiņa" biežā apciemojuma bija nedaudz vainojama sievišķīgi kaprīzā "Aspazijas" daba, jo vienu reizi rīta svārki neesot atnesti īstie, otru reizi "Rainis" smalkmaizītes par daudz atnesis, nevar tak dāma tādu kvantumu apēst, "Raičam" jānāk, jānes prom, tā šim ar sanāca 3x dienā ciemoties :)
Tad vēl pirmo nakti pārlaižot, ap pus 7iem no rīta atveru acis, pie manas gultiņas stāv pavecs vīriņš ar plasmasas trauciņu rokās un saka, ka šim pēc 10 minūtēm vajag to atpakaļ. 5as no 10 minūtēm puspamodusies sēdēju gultiņā un domāju, ko man ar to trauciņu darīt, kas bija tas večuks, nafig viņam to trauciņu, kapēc viņš atnāca tieši pie manis, moš iet atpakaļ gulēt un izlikties, ka nekas nav bijis???? :D Nja, un nākamajās 5 min es izdariju kas darāms un atdevu trauciņu večukam.
Ā un ak jā, aizvakar siltumnīcā ieradās RUNCIS, nabaga runcim auss bija sasāpējusies, šis ar asti te gar vienu dārzeņkopēju, te gar otru, a šīs nabaga kopējas laikam sen šāda nebij redzējušas, mhm cēls un iznesīgs, tad nu pēdējās 2 dienas dārzeņkopējas spiegdamas, sārtiem vaigiem, baltajiem halātiem plīvojot runcim izdabāja.
Vēl nevar nepieminēt naksnīgo šņākonīšu orķestri. Tas tik bija kaut kas! nu patiešām!
Iedomājieties siltumnīcā 40 cilvēki un katrs ir šņākonīts. Vienu nakti nenāca miegs, izgāju gaitenī, un klausijos un klausijos, baigi patika kā izklausijās.
Eh te tak varētu rakstīt un rakstīt, bet kurš tak to vājprātu lasīs, pati jau es nemaz tik drīz to visu neaizmirsīšu. Jā arī manna putru ar desu neaizmirsīšu, moš pat rīt brokastīs uztaisīšu :)
Lai nu kā esmu atpūtusies, kaut kur esmu atradusi dzīvesprieku, esmu pārdomājusi visu dzīvi(un ir zināmi cilvēki, kas galīgi nebūs apmierināti ar manām pārdomām, atvainojiet darba devēji.) Saliku domas pa plauktiem un vairs negrasos ar pieri skriet sienā un jo vairāk sāp, jo izmisīgāk skriet. Nja un visu dienu nevaru beigt smaidīt, un tiiiiiik sasodīti gribas mīlēties, un es jau zinu....visu zinu, gribu, varu!


Vai jau aizmirsās, ka vēl kādu laiku jābūt dārzenim...

Pagājušo nedēļ nopirku tortīti, apēdu visu veselu, viena pate.
Vakar uzcepu vafeles, daudz vafeles, ēdu ar zemeņu ievārijumu, pus burku izēdu.
Šodien apēdu divas tāfelītes šokolādes, gribās vēl.

Tā sencis ir pazudis jau otro dienu! Piezvaniju un paprasiju, kā šamam iet, vai gaidīt uz pusdienām, šis man saka nē, es būšu rīt, man vēl ciemos jāiet!
Bet es domāju, ka viņš jau ir ciemos....

Nu viss, šitais ir jāizbeidz! Es sev neko, neko vairs nepārmetīšu, pavisam neko. Jāaizmirst visi sūdi un jākāpj pāri, nevis jātup tajā siltajā sūdu kaudzītē un jāčīkst.

Ai nu īstenībā viss ir baigi labi, gaidu vakaru. Gribu iet uz dambīti vētru vērot, ja būs protams.

Nu pats stulbākais, ko varēju izdarīt, bija dot klientiem savu mob. tel. numuru, nu īpaši TAM klientam, viņam tak nekas nav svēts, īpaši cilvēku laiks pēc darba dienas beigām. Un tagad man ir jāsēž un jāmaketē, nē nu man ir arī jāmaketē tapēc, ka visu dienu nosēdēju pie kompīša urbinot degunu.

Dēļ savas slimības labi esmu iemācijusies harčoties. Pašai prieks. Ka varētu tagad ar savu zaļo hariju te lielāko ciema urļuku pārspļaut! Vot tas būtu forši.

Nē nu ir jauki, ja esi slims un kāds uzliek pakūpināties eikalipta eļļiņu, tik tur rakstīts, ka nepieciešams iepilināt pāris pilītes,kāds te bik pārcentās, man jau galva dulla un smaržo tā, itkā kāds te dedzinātu skuju koku mežu. Tralla laaa.

Trīcot aktivizējas vielmaiņa, kaut gan šāda drebināšanās rada tikai desmito daļu nepieciešamā siltuma. Šajā procesā samazinās augšanas hormona izdale, bet endorfīni rada laimes izjūtu un mazina cilvēka pašsaglabāšanās instinktu.

Vēl kāds šonakt nevarēja aizmigt?

Atcerējos dziesmiņu, ko man opīts po pjaņi dziedāja, kad biju maza:

-Trīs jaunas meitas,
Sēd rožu krūmā,
Tral-lal-lā, tral-lal-lā-lā!
Sēd rožu krūmā,
Pin vainadziņu,
Tral-lal-lā, tral-lal-lā-lā!

Ņem, brālīti, vienu,
Es ņemšu otru,
Tral-lal-lā, tral-lal-lā-lā!
Trešā bez pupiem,
Lai paliek glupiem,
Tral-lal-lā, tral-lal-lā-lā!


nja, diezgan briesmīga dziesmiņa...
bet pie dziesmiņas tika spēlēts klāt akardeons, tā ka bij tīri ok

Izskatās, ka no mājām ārā netikšu, vismaz bez traumām, uz manas ielas ir ledus spogulis ar nelielu kārtiņu ūdens pa virsu. Jeeeeeee!